ļ.cien. bozenas dienas un nedienas ar meitām un obligāto literatūru uzvedināja mani uz kārtējām atmiņām par skolas laiku un obligātās literatūras sarakstu. ne konkrētām, bet pierakstot tādā kā apziņas plūsmā, nākas secināt, ka:

man patika Veidenbauma un Ojāra Vācieša dzejoļi;
riebās Blaumaņa "Nāves ēnā" (tāpēc, ka bēdīga) un es nekādi nesapratu kādēļ tā vietā nevarētu mācīties "Skroderdienas" vai "Trīnes Grēkus", piemēram;
vispār neatceros, ka kaut ko būtu mācījusies no Raiņa ("Zelta zirgs" neskaitās), izņemot kaut kādus biogrāfiskus faktus, i to saistībā ar Aspaziju;
zināju no galva Tālavas Taurētāju;
ar milzu pretestību iemīlēju Ziedoņa epifānijas. tā bija liela Edītes Baušķinieces uzvara, kad viņa ar dažādu interesantu uzdevumu palīdzību, visai klasei lika saprast to patieso krutumu, pirms tam atceros, ka visi spļaudījāmies kā traki;
tā arī neesmu izlasījusi no viena gala līdz otram ne "Mērnieku laikus", ne "Zaļo zemi". uzdrošinos apgalvot, ka varētu pat neatšķirt vienu no otra, ja man iedotu kādu fragmentu tikai (nu labi, varbūt ne tik traki);
Brigaderes Annele man patika jau bērnībā, ar to problēmu nebija;
atceros, ka mēs analizējām Gunāra Priedes "Zilā" un es tā arī nesapratu, kas tajā visā bija par čakaru.

bēdīgi, bēdīgi jāatzīst... acīmredzot, kamēr vēl ir laiks sagatavoties, ir jāpieķeras skolēnu obligātajai literatūrai vēlreiz... :)