nesenais komandējums man lika atkal vēlēties mācīties vācu valodu. tas, ka es sapratu lielāko tiesu runātā, bet spēju tikai nesakarīgi svepstēt pretī, mani nopietni aizvainoja :) tuklāt valodas man padodas diezgan viegli un būtu kolosāls pārsteigums Šveices partnetriem, ja es oktobrī viņu vizītes laikā nevis pasniegtu visu angļu valodā, bet uzreiz jau vācu. savulaik man tīri labi patika viņu mācīties...

manas piezīmes par braucienu:
*ja sākumā daudziem nebija skaidrs, ko tad es tur īsti darīšu (man patiesībā arī piedāvāja pēdējā brīdi un tikai tāpēc, ka nebija braucēju), tad pēc tam visi bija laimīgi, ka es tur esmu, jo neviens beigās tā īsti izņemot mani nerunāja angliski.

*man sāk besīt psihologi kā suga

*vienai no braucējām bija nepārvarama vēlme bāzt savu degunu naudas lietās. i mīn enaf alredī. ka tik kāds nesaņem vairāk kā viņa. konstanta čīkstēšana par to, ka šis brauciens viņus izputinās (it kā tā būtu mūsu vaina, ka komandējuma nauda ir viņu vienīgais ienākums. tajā pat laikā viņa lepni stāsta, ka nestrādātu šo darbu, ja viņai par to labi nemaksātu)