kādu brīdi paprātojusi par naktī sapņoto, sapratu, ka kara tēma manā galvā naktī nav nākusi vienu reizi vien. kopš es sevi atceros un atceros savus sapņus man reižu pa reizēm ir nācies bēgt mežā, rakt zemnīcas, slēpties pagrabos un citādos viltīgos veidos censties izvairīties no izsūtīšanas. pagājšnakt arī. ar mammu un mazo māsu slēpos savrupmājas pirmajā stāvā istabā, kurai logi iet uz sētas pusi (ļoti atjautīgi hah), lai nepamanītu, ka mājā kāds ir un ja nobumbotu mājai otro stāvu, pirmajā vēl varētu uzturēties. atceros sevi skraidam pa visu māju vācam kopā nepieciešamākās mantas un družaini lasam kopā izbirušus sērkociņus kastītē pati pie sevis šķendēdamās par tādu izšķērdību, kas mirkli atpakaļ vēl nebija nekāda izšķērdība... sapnis bija tik iespaidīgs, ka pat pamodos.

otrs gan bija jaukāks. sazin kādā sakarā biju operā vai teātrī un uzstājos kaut kādā nelielā priekšnesumā uz skatuves. pēc tam man bija jāpieskata viens maz puisītis pusotru vai divi gadi vecs, kas arī piedalījās priekšnesumos. izskatījās pēc pilnīga eņģeļa, blondiem matiem un zilām acīm. tomēr arī eņģeļi mēdz noklīst un tā nu es lielu daļu sapņa pavadīju skraidīdama pa nebeidzamajām aizkulisēm viņu meklējot.