aij, man šitā bija ar Janci vasarā, kad viņš bija Parīzē uz nedēļu. Beigās es biju tā saškrobojusies un viskauko sadomājusies, ka sagidīju viņu ar pavsiam skābu ģīmi, kas nu pavisam nebija tas labākais, ko varēju darīt :D
A izrādās viņam tajā galā vienkārši bija daudz citu lietu, nebija pieejas Internetam (a e-kafē drausmīgi dārgas cenas un tālu no viņa ikdienas maršruta). Vārdu sakot, vīrietis, kā jau vīrietis - viņam pat nelikās, ka ir kauko man nodarījis, ka nedod ziņu par sevīm. Pē cpāris dienām jau pazvanīja, bet es jau biju paspējusi sapiktoties un biju īgna, kā rezultātā vēlāk esot vairījies zvanīt, lai nebojātu sev garastāvokli, ar domu - atbraukšu atpakaļ un samīļošu. Un būs labi.

Tā lūk, tā kā ar mierīgu sirdi vienkārši gaidi kādu ziņu un necepies ;)