šodien mēs ar Lūc nācām no bērnu ballītes cauri Ziedoņdārzam. pa ceļam drusku ampelējāmies, beb man centās tā iebakstīt, lai es pašaujot rokas aiz muguras un nekatoties nevarētu viņu saķert. tā ākstoties pārvietojāmies līdz pa vienu no parka celiņiem un mums pretī svempelējās paresns un cienījama vecuma korgijs. esiet redzējuši korgiju skrienam? tā nav gluži skriešana, bet gan tāda gāzalēšanās uz priekšu un atpakaļ, diezgan smieklīgi. es ar korgiju nodibināju mirklīgu acu kontaktu, jo mums nākot pretī viņš tā kā drusciņ pamainīja savu ašās gāzelēšanās trajektoriju ar vieglu nobīdi uz mūsu pusi. tā kā es bērnībā esmu piedzīvojusi suņa uzbrukumu, tad es svešu, brīvi pārvietojošos suņu klātbūtnē bieži vien sajūtu adrenalīna uzplūdu, bet tūdaļ arī sevi nomierināju. jo, nu, taču smieklīgs, pavecs korgijs un vēlpietam gāzelējas.

bet viņš zināja... viņš zināja..

jo tiklīdz viņa gāzelēšanās trajektorija veda tieši mums garām viņš mūs apveltīja ar rupju un niknu, un tieši vienu (!) skaļu "VAU!", bez rūkšanas, bez nekā... vienkārši, garām skrienošs "Vau!", kas mums lika drusku satrūkties.
uz ko viņa no muguras ejošā saimnieci viņam tādā pārmetoši aizvainotā tonī prasīja "Nu, KĀPĒC tu tā dari?!"