šodien bijām salīdzinoši jestrā hotai radu pasākumā par godu svaigi pievienotam jaunam nekustamajam īpašumam kādā no mātes Latvijas dzimtajiem novadiem.
pasākums kā jau pasākums, radi, viņu bērni, viss lielā mudžeklī. viens no radu bērniņiem patrāpījās tāds tramīgs. ļoti naski skrēja prom no apzinīgās Lūcijas, kurai tika uzdots pacienāt brālēnu ar mežezeru. viņa kādu brīdi nēsājās viņam pakaļ pa pagalmu ar glāzi, līdz es konstatēju situāciju un teicu, lai liek viņu mierā.
pēc tam jau tas abām mazajām negantniecēm kļuva par tādu sportiņu - puisītis, sajutis uz sevi vērstu uzmanību, uzreiz ņēma kājas pār pleciem un to tik viņām vajadzēja.
saprotami, ka pēc laika puika bija piekusis un staigāja apkārt klaigādams, ka grib mājās. man uz brīdi izdevās novērst žēlabu ar kinderolu, bet tikai uz minūtēm piecām.
Lūcija, to kādu brīdi pavērojusi, savā saimnieces atbildības un rūpju pilnajā balsī laipni teica:
“Ja tu gribi mājās, tad durvis ir tur!”
(es aiz sajūsmas slauku asaras un dagnijas balsī sēcu “mana meita, mana meita”)
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: