Pļaviņu piezīmes 2017
es pat nezinu, no kura gala sākt aprakstīt tās lieliskās brīvdienas, kas mums nupat bija Pļaviņās. veikšu vien dažas nozīmīgas un ne tik nozīmīgas piezīmes. tātad.

peldējāmies beidzot! divreiz! un darījām to pietiekami agri no rīta, kamēr pie skaistā Līdaces ezera vēl nebija saskrējuši vietējo bari.

svaigi remontētos bēniņos guļas vislabāk un visvieglāk

bijām Pļaviņās pie vietējās frizieres. es gan tikai mazgāju matus. iemesls pavisam triviāls - Daugavā nolaists ūdens līmenis, tāpēc mums pumpī nebija ūdens.

gatavoju bavāriešu kartupeļu salātus. sanāca sehr gut.

par ēdienu runājot. lai vai kādas delikateses-šmelikateses neizmēģini, tomēr no dobes sarakti, vārīti jaunie kartupeļi ar zaļo salātu-kefīra-zaļumu salātiem ir the best. nav nekā, ko tādā karstā vasaras dienā prasītos vairāk.

bērniņš bija priecīgs, jo dabūja sev draudzenīti, dabūja izpeldēties, dabūja vakarā cept maršmellow ugunskurā, dabūja vārītus kartupeļus ar sviestu un sāli neierobežotā daudzumā, dabūja ūdenspistolīti un beigu beigās vēl atstājām pie omes, lai nedēļu turpinātu darīt visu to pašu. piektdienas vakarā viņa mūs pamatīgi samulsināja, jo izrādās bija uzaicinājusi kaimiņu meiteni uz "ballīti" cept zefīrus un tad pie reizes, jo draudzene izteica šaubas, ka viņai ļaus nākt ciemos vienai, ar plašu žestu uzaicinājusi ciemos arī visu pārējo ģimeni. tā nu mums nācās uzturēt leģendu un likt dzesēties vīnus un klāt galdu.

šodien bijām Jēkabpils novadpētniecības muzejā Krustpils pilī. pati par sevi pils ir ļoti cienījama un ar interesantu vēsturi un kolosāli saglabājusies. žēl tikai, ka muzejs to nekādīgi neprot pasniegt. mums iespieda audiogidus un lika ar idiotiskām austiņām apstaigāt noteiktu maršrutu, ko mēs, protams, nedarījām. milzīgas telpas, pa kurām ir izsvaidītas dažas senatnīga paskata mēbeles. kaut kad restaurētas sienas, kuras jau vietām bojājas. vienīgi interesanti bija katrā telpā apskatīt attiecīgas istabas bildi ar oriģinālo 19.gs. interjeru.

vēl mēs Jēkabpilī atklājām vietējo veikalu ar nosaukumu "Gaļas nams". nu, nosaukums izsaka visu.

piedzīvojām mazliet vietējā kolorīta ārkārtīgi centīga kaimiņa veidolā. vakar, kad jau riktēju Lūciju uz gulētiešanu, viņam prispičila pļaut grāvi ar savu ārkārtīgi nekvalitatīvo elektrisko zāles pļāvēju, kas slāpa nost un meta dzirksteles no turpat esošās ielas grants. ļoti skaļi un ļoti ilgi viņš tur mocījās, jo "vēji" pūta no visām pusēm, vads pinās čībās un vispār tas no malas izskatījās tik necilvēcīgi, ka es pilnībā sapratu, ka viņš bija izvēlējies tieši diennakts stundas ar visminimālāko apgaismojumu, lai šo apkaunojošo darbu paveiktu bez lieciniekiem. tieši tāpēc es pusstundu sēdēju un filmēju viņu no bēniņu loga.