organizēts bezpriģels
Ļeņingrad koncerts piektdien bija labākais, kas ar mani noticis pēdējā laikā. tik pilnu Arēnu es sen nebiju redzējusi, tik daudz iespīlētu dibenu arī ne. Šnurs bārstīja jokus, publika lēkāja un bļāva līdzi piedziedājumam "HUJ, HUJ!". ta` ko tur publika... dejoja visi, VISI! operators, kam jāfilmē grupa, lai tā parādās lielajos monitoros (viņš gan vairāk koncentrējās uz vienas dziedātājas dibenu), sita ar kāju takti. fotogrāfs vazājās pa skatuvi un pa starpām uzdejoja. uz konča beigām skatuves malā kratījās vai viss beksteidžs. vienīgie, kas palika neizkustināmi bija apsargi, bet viņus var saprast. es tiešām brīnos par to, ka kāds varens Ivanuška tomēr nemēģināja līst pāri barjerām. bet bija lieliski, grupējums taisīja divas pauzes, tad falšo finišu un tad vēl uz atvadām iznāca uz skatuves ceturto reizi. nekādas steigas, viss klausītāju un pašu priekam. tā arī pateica - tev nepatīk? a man pohuj, galvenais, ka mums pašiem patīk!