Nuuu, varbūt ne tik daudz paša sporta, kā iespēja pabūt vienai, uzsist sev uz pleca par padarīto. Nenormāli besī, ka daudz ko nevaru izdarīt - tagad es vienmēr esmu lēnākā, kad kāpjam kalnā, aizelšos, man vajag apstāties. Tas viss jau normāli, bet ik pa brīdim atklāju ko jaunu, ko pirms tam varēju nedomājot, bet tagad grūti. Pie tam - tāāā negribas atkal visu no nulles sākt, tikko biju atguvusi labu formu pēc E. Tāpēc ik pa laikam jau vēl izskrienu - kad jūtos ok un varu to kaut kā iekļaut savā dienā.