Mana veselā saprāta puse dod paomu paklusēt par visu sviestu, kas darās manā galvā, lai man paši tuvākie mani neiespundētu psihenē. Man ir bail no visa!!! Manā galvā ir simtiem scenariju, kuros pilnīgi viss apdraud manu mazuliti. Tad es saņemu visus spēkus un tās domas dzenu prom. Un brīnos - kā var tik tālu vispār aizdomāties.
Nemaz jau nerunājot par salīdzinoši mazajām bailītēm.. Mana mazā neuzvilks sev netīšām segu uz sejas? vai mazā neapēdīs baterijas no pults? vai mazā neuzraus sev virsū čaiņiku ar vērdošu ūdeni? vai mazā nepakritīs un neuzdursies uz zīmuļa, ko tur rokā. un tie visi ir pumpuriņi vienā milzīgā vājprāta buķetē!
Kauns skaļi teikt par šīm bailēm. Bail ka skaļi pateiktas, tās var pieņemt formu un piepildīties. Sviests vien vard sakot,