lai tur vai kā, tikko atgriezos no Doma. tur stāvot vēl kaut kā turējos, bet ārā iznākot gan nezkāpēc sāka asaras birt (man vienmē bijusi stipra līdzpārdzīvojuma sajūta) un Kaupers vēl tajā brīdī kaut ko stipri mīļu dziedāja. gāju es visa tāda uz transportu, jo jāsteidzas uz mājām pie mazās. tomēr brīdī, kad nostopējusi trolejbusu gandrīz krustojuma vidū, no kabīnes izsprāga ražena vadītāja un sāka skaļi lamāties, es gan sāku smaidīt. paldies, Providence, ar bomi pa pieri gan būtu bijis smalkjūtīgāk.

dzīvojam