acis
Kad cilvēks, ar mani runājot, paniski izvairās no acu kontakta, pārņem nedrošība.
Principā divas domas raisās pa galvu:
- kaut kas manā izskatā ir pārāk smieklīgs/šausminošs
- viņš/viņa patiesībā ļoti nevēlas ar mani runāt, tikai apstākļi spiež

Nekad īsti neatceros kontekstu šādām sarunām, jo visa mana uzmanība koncentrējas uz to, kur patiesībā klejo sarunu biedra skatiens, un mēģinot atrast iemeslu tam, ka ikreiz manā virzienā tramīgi paskatījies/usies, viņš/viņa momentā novēršas, ieurbjoties zemē vai pievēršoties kam citam.
šādos gadījumos ne visai nopietni un uzticami uztveru dzirdēto.