Jocīgi tomēr atgriezties valstī, kurā cilvēki uzvedas kā staigājošas dzelzs stangas. Kur sirsnība vien ir aiz aizvērtām durvīm un kur pieklājība ir mērķis 1 no 10 cilvēkiem. Ja tur visi ģērbās melnā, tiem tomēr iekšā bija gaisma. Vai tiešām ģimeniskuma un reliģijas vērtības, kas tur tiek audzinātas jau no bērna kājām ir tik izšķirošas cilvēku mentalitātes, emocionalitātes veidošanā? Laikam jau gan.

Bet neskatoties ne uz ko, man patīk atgriezties uz mazāku pilsētu, kur pazīstamie tiek sastapti ik pa pārsolim, kur braukā riteņi, kur uz bruģakmeņiem var nolauzt papēžus, kur būvējas viens stikla pērlīšu tornis pēc otra.

Vilciens, pretī sēž džeks, kurš lasa Dostojevski, meitene kas lasa Anšlavu eglīti un es, es braucu uz mājām. Izbijušām, esošām un turpinošām. Viss mainās. Sākot ar cilvēkiem man apkārt. Viss pāriet sava veida seriālos, kur vari piedalīties kā viesaktieris vai pat galvenais, tik ne režisors. Zemitāni. Nākamā pietura Čiekurkalns, vēl 3 h, salīdzinoši nekas. Gaidu jau nedaudz vasaru, jo sniegos jau paspēju būt, mazliet sniegs zaļā zālē.

Elpojiet mani draugi un lasītāji.

Skan Mārītes disks.

P.S. Paštaisīti cd vai kasetes tiešām ir burvīga dāvana. Paslēpiet man to vērmaņdārzā kkur pie strūklakas.

Priecīgus svētkus!