Zināju jau ka Gruzijā ir kalni, kas pārsniedz Gaiziņa apmērus, jau tepat pa logu paskatoties var redzēt tādus kas ir 3 reiz lielāki, bet pašam uz tāda būt augšā jau ir cita lieta. Piektdien pa dienu, kolosālā gruzīņu maršrutkā devāmies uz Kazbegi (tur atrodas otrā vai trešā augstākā virsotne Gruzijā). Brauciens gar serpentīniem, milzīgām grēdām, sūdīgiem ceļiem un virpuļvirpuļiem. Bet ir tik jauki redzēt šo zemi – no vienas puses nabadzību, no otras dabas bagātību un varenību. Tā piektdienas vakas pagāja jautrā kompānijā un ziemīgos grādos (ja Tbilisi dienā ir 25, tad tur labi ja pie 20, naktīs līdz 10) un sanāca gulēt uz verandas, paldies mammu par guļammaisu lieti noder ;) <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Tā kā pagulēt īsti aiz uztraukuma nevarēju pamodos jau 6 un gaidīju saullēktu, kurš protams nokavējās un tikmēr varēja baudīt sulīgākos zvaigznājos un skatīties, ka tie lēnām izplēn, pēdējais pazūd auseklītis. Un tad virs milzu masīva lien laukā saule.

Šai bildē redzama slavenā kazbegi baznīca, man šķiet jau 2 km augstumā un fonā kalns Kazbegs (uz kuru ar notika ekspedīcija).

Pirmie metri jau parādīja to, ka laikam pēdējos gadus esmu nodarbojies vairāk ar smēķēšanu un alkohola patērēšanu nekā ar sportu, bet ko nu darīt. Ceļš tikai uz augšu, ar daudz cukura pauzēm kalorijām un smiekliem pļāpām un spriedelējumiem. Pēc 5km garumā un kādiem 700m augstumā nonācām tuvu pie mūžīgā ledāja.

Milzīgs mazīvs pa pusei apsegts ar smilšu un akmens bērumiem, viltīgs un pilns ar plaisām un nostāstiem. Vēl jau būtu jāpastāsta par ekipējumu, kas man pārsvarā bija labs tikai pats galvenais normālu apavu gan man nav, tamdēļ converse botes ar fantastiski gludo zoli, bija ļoti „piemērots” šāda ceļa veikšanai. Pēc neilga laika iešanas gar ledāja malu, tas lēnām bija jāsāk šķērsot, lai nokļūtu līdz naktsmājām. Grupiņas viedokļi sāka mainīties, neliela kasīšanās – bija tie kas piekrita kartei un ceļvežiem un tad bija tie, kas ticēja savām acīm. Acis uzvarēja es teiktu un ledājs tika šķērsots. Lielākā cerība bija Meteo stacijas ieraudzīšana pa gabalu, kas lika domāt, ka tulīt jau tur būsim.

Kalns parādīja, ko nozīmē „tūlīt”. Nokāpšana no ledāja un rāpšanās augšup pa irdenām smiltīm un krītošiem akmeņiem. Šai punktā jau spēki mani sāka atstāt un ik pa 15 soļiem uz lielākiem akmeņiem atstutējoties bija jātaisa pauze, retin;ats gaiss, sirds skrien kā traka un esam jau 3 km virs jūrjas līmeņa. Ar lielu lamāšanos un slīdēšanu un paklupšanu tikām tuvu meteo stacijai, laiks līdz tumsas iestāšanai bija atlicis dikti maz, un tiešām pēdējās 5 minūtēs pirms pilnīgas tumsas, uzkāpu uz platformas kur bija arī mūsu ziemas baraka. Temperatūra noslīdēja jau pie -  grādiem, līdzpaņemtais konjaks un čača dikti labi sildīja, vakariņas, pa kādai cigaretei un nolēmu iet gulēt (ap plkst. 21.) Daudzi pagulēt nebija varējuši, man par to bija silti un saldi sapņi, kas tika iztraucēti no pamatīgās slāpēm (dehidrācija) un blakusgulošō knosīšanās no bezmiega. Un prtams ja jau reiz esi 3,7 km augstumā, saullēktu nelaidīsi garām. Pirmais kam trāpīja saule protams bija kazbegs. Te var salīdzināt ar pirmo bildi, cik reizes tuvāk tam biju.

Brokastu tēja virs mākoņiem un iziešana atpakaļ notika jau esot iekšā mākonim.

Kā izrādījās visgrūtākais tomēr ir ceļš lejup, gravitācija velk uz zemi, kurpes slīd vēl nenormālāk, kas beidzās ar: atdauzītu labo plaukstu, noberztu kreisās rokas delmu, noberztiem labās un kreisās kājas ikriem, caurumu biksēs, uzpampušu potīti un bišk sāpošu dibenu. Un šodien tik labi ir jūtami visi muskuļi, ka nekur negribas iet, varētu pasē’det pie tējas krūzes un papļāpāt par zvaigznēm, mākoņiem un kalniem.