šorīt piegāju pie slieku kastes — atkal vāks šķībi virsū. tikai šoreiz es biju gudrāks, nesatrūkos vairs kā iepriekš, ka reibōnī būšu gar sliekām grābstījies un vāku neriktīgi atlicis vietā. kā tad — divi ķirbju dīgsti krietna sprīža garumā pa nakti no kaudzes ar tādu jaudu izšķīlušies, ka ceļ gaisā kartōnkastes vāku kā nieku. pawasars!