ю (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} ttp) rakstīja,@ 2007-05-09 16:03:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Vēl viena nakts ir klusiņām nomirusi, agrā rīta gaismā izdziest tās
elpa, pilsēta atkal kļūst pazīstama, nemājīga un slinki sarosās.
Naktī, dēmonu laikā, bija tik viegli - bez atbildības, bailēm, pārmetumiem un nojautām. Nu ļaunā Rīta zvaigzne ir izdzēsusi mūsu izmisīgās domas - mums tā arī nepietika spēka izrunāt vārdus, tie likās tik bezspēcīgi un paredzēti tikai zemāku būtņu lietošanai. Rīts atstāj mūs bezpalīdzīgus un vienus. Kā vienaldzīgus, no ceļa nogurušus un savas pieredzes garlaikotus svešiniekus, kas viens otram paiet garām, nepaceļot acis, un dodas pretējos virzienos. Kā mazus bērnus, kuru pasaule sastāv tikai no "es", jo nevienu un neko citu viņi vēl nepazīst.
Svētdienas rīta saules greizie stari ļauni joko ar pretimnācēju sejām, ievelkot pat vismaigākajās un nevainīgākajās dziļas, skarbas grumbas, smaidus padarot par necilvēcīgām grimasēm un acu vietā atstājot bezdibeņus. Pretī nāk sagurušas, aukstumā sarāvušās sievietes. Daži apzinīgi ļaudis izveduši pastaigāties savus suņus, kurus mīl vairāk par savu miegu. Apmulsuši uzdzīvotāji vīlušies atgriežas tumšajos mitekļos, lai paslēptu savu pazemojošo vientulību un aizmirstu nespēju spītēt sev. Arī viņi slēpj savas acis - aiz šīm, no ķīmijas, alkohola un cigarešu dūmiem apsarkušajām un šaudīgajām acīm slēpjas kas ievainojams.
Šajā laikā ielas ir neparasti klusas, neviens vēl nesarunājas - vai nu ir pārāk agrs, lai kaut ko teiktu, vai ir jau par vēlu un vairs nav vērts. Rīta pirmā gaismiņa vienaldzīgi iznīcina mūsu vienīgo aizsegu un apģērbu - tumsu, atklājot svešiem skatieniem mūsu neaizsargātās un aizkustinošās dvēseles. Katrs mirklis mūs samaitā arvien vairāk, cinisms un nogurums pamazām atņem nevainības svaigumu. Tikai naktīs mēs varam atklāt savus skatienus, bez dienas nežēlīgajai gaismai piemērotā nicinājuma un zaimiem, bez nogurdinošās vienaldzības izteiksmes (kas ir kļuvusi tik pierasta, ka smaids sāp vairāk kā negaidīta pļauka).
Turpat un tajā pašā laikā klīst arī apreibušais, smīnošais dzejnieks, viltīgi piemiegdams ar aci austošajam Luciferam. Katrs atsevišķi mēs meklējam ceļu uz kādu vietu, priekšstats par kuru saglabājies vien mītos un atstāstītās leģendās – tur gaidītu miers, miegs, mājas... Varbūt arī ceļš uz piedošanu. (Vispirms gan jāatrod kāds, kam to lūgt, un kas varētu izpildīt lūgumu.)
Viņš teica - rīt. Rītdiena ir tikai aizbildinājums. Rīt sāpēs vēl tikai mazliet vairāk.
(© Alise Tīfentāle)
Naktī, dēmonu laikā, bija tik viegli - bez atbildības, bailēm, pārmetumiem un nojautām. Nu ļaunā Rīta zvaigzne ir izdzēsusi mūsu izmisīgās domas - mums tā arī nepietika spēka izrunāt vārdus, tie likās tik bezspēcīgi un paredzēti tikai zemāku būtņu lietošanai. Rīts atstāj mūs bezpalīdzīgus un vienus. Kā vienaldzīgus, no ceļa nogurušus un savas pieredzes garlaikotus svešiniekus, kas viens otram paiet garām, nepaceļot acis, un dodas pretējos virzienos. Kā mazus bērnus, kuru pasaule sastāv tikai no "es", jo nevienu un neko citu viņi vēl nepazīst.
Svētdienas rīta saules greizie stari ļauni joko ar pretimnācēju sejām, ievelkot pat vismaigākajās un nevainīgākajās dziļas, skarbas grumbas, smaidus padarot par necilvēcīgām grimasēm un acu vietā atstājot bezdibeņus. Pretī nāk sagurušas, aukstumā sarāvušās sievietes. Daži apzinīgi ļaudis izveduši pastaigāties savus suņus, kurus mīl vairāk par savu miegu. Apmulsuši uzdzīvotāji vīlušies atgriežas tumšajos mitekļos, lai paslēptu savu pazemojošo vientulību un aizmirstu nespēju spītēt sev. Arī viņi slēpj savas acis - aiz šīm, no ķīmijas, alkohola un cigarešu dūmiem apsarkušajām un šaudīgajām acīm slēpjas kas ievainojams.
Šajā laikā ielas ir neparasti klusas, neviens vēl nesarunājas - vai nu ir pārāk agrs, lai kaut ko teiktu, vai ir jau par vēlu un vairs nav vērts. Rīta pirmā gaismiņa vienaldzīgi iznīcina mūsu vienīgo aizsegu un apģērbu - tumsu, atklājot svešiem skatieniem mūsu neaizsargātās un aizkustinošās dvēseles. Katrs mirklis mūs samaitā arvien vairāk, cinisms un nogurums pamazām atņem nevainības svaigumu. Tikai naktīs mēs varam atklāt savus skatienus, bez dienas nežēlīgajai gaismai piemērotā nicinājuma un zaimiem, bez nogurdinošās vienaldzības izteiksmes (kas ir kļuvusi tik pierasta, ka smaids sāp vairāk kā negaidīta pļauka).
Turpat un tajā pašā laikā klīst arī apreibušais, smīnošais dzejnieks, viltīgi piemiegdams ar aci austošajam Luciferam. Katrs atsevišķi mēs meklējam ceļu uz kādu vietu, priekšstats par kuru saglabājies vien mītos un atstāstītās leģendās – tur gaidītu miers, miegs, mājas... Varbūt arī ceļš uz piedošanu. (Vispirms gan jāatrod kāds, kam to lūgt, un kas varētu izpildīt lūgumu.)
Viņš teica - rīt. Rītdiena ir tikai aizbildinājums. Rīt sāpēs vēl tikai mazliet vairāk.
(© Alise Tīfentāle)
