Mana darba ne īpaši sievišķigajā nodaļā, kurā es strādāju tomēr ir viena meitene. Viņa ir jauka un atjautīga, bet viņa ir arī tieva. Man pat ir nedaudz bail par viņas tievumu un es cenšos neaizskatīties uz viņas tievajām rokām. Nē, nē, lai gan man pie sirds iet meitenes ar vairāk mīkstumiem kā sociāli ir pieņemts, es nemēģinu teikt, ka viņa ir neglīta. Man glīti šķiet visdažādākie sieviešu ķermeņi, arī viņa. Un glīti arī šķiet tas, ka viņa staigā vieglās plānās vasaras kleitiņās. Tomēr mani mulsina tas, ka viņa gandrīz nenēsā krūšturi. Ne jau sliktā ziņā mulsina. Tas, ka knapā kleitiņa uz viņas knapās miesas atstāj maz vietas izdomai nekādi nenozimē, ka viņas smaidrs ir vienīgais uz ko gribas skatīties. Tomēr tajā pat laikā negribas būt krīpīgam lūriķim un negribas tapt pieķertam. Un šis iekšējais konflikts man traucē strādāt!

Nu, labi, es pārspīlēju. Viss ir kārtībā, es cenšos būt profesionāls arī brīdī kad var šķist, ka kolēģes kleita ir tikai manas kautrības subprodukts manā prātā.