Pilsēta no kauliem
Šovakar braucu no laukiem uz lielpilsētu. Tieši priekšā bija saule aiz liela mākoņa. Mākonī bija mazs mazs caurumiņš, tieši tur, kur saule. Likās, ka pie debesīm ir tāda maza, tāla, oranža saulīte un apkārt arī viss oranžs. Uz mirkli likās, ka esmu tālāk no saules kā patiesībā, ka esmu viens no dažiem cilvēkiem uz oranžās planētas, braucu ar Marsa visurgājēju un manai dzīvei ir kāda lielāka, svarīgāka, atbildīgāka jēga.
Braucot tālāk iekšā lielpilsētā, saule iznira no mākoņa apakšas tieši ceļa galā virs horizonta, liela, oranža un pilnīgi apaļa. Un nepārvarami galvā sāka skanēt dziesma:

Gigantiska saule
Pilsēta no kauliem
Mēs sekojam tev
Mēs sekojam tev

Gribēju atrast kādu oranžu bildi no Marsa ar sauli, bet visas zilas.
...
Pa brīvdienām man uz palodzes nomira samtene, kura ar ziediņiem priecēja visu vasaru. Bet, nekas, tās vietā ir izdīgušas divas skuju puķes, uz kurām es vairs pat īpaši necerēju.