Šorīt ir pelēcīgi eksistenciāls garastāvoklis. Trūkst tāda dziļāka iemesla visam. Gribētu lai mani sapurina. Lai uz brīdi liek justies dzīvam vai vienkārši - justies. Varbūt, lai atnāk kāda no bargā izskata kolēģēm, aizved uz pārrunu telpu, nosēdina krēslā un man dusmīgi pasaka visu slikto, ko ikdienā par sevi domāju. "Mēs esam komanda, mums traucē tāds vienpatis kā tu!", "Tu kļūdies, ja domā, ka ikdienā sevi atpelni! Domā esi mums vajadzīgs?", "Tu esi riebīgs un neglīts!".
Bet tad pateiktu, ka patiesībā tās visas ir muļķības, es saprastu, ka domāju muļķības, viņa mani apskautu, novēlētu labu dienu un mēs katrs dotos uz savu darba vietu. Diena kļūtu laba un es justos dzīvs.
Bet, ai, paga, ir vēlviena lieta, kura rītos manī var piešķilt dzīvību! (eju pēc kafijas un gurķiem)