Baltie zeķturi
Mēs vēl nesen strādājām kopā. Mēs redzējāmies katru dienu. Brīžos kad ar viņu runāju savas ikdienišķās muļķības, viņas biklais, pieslēptais smaids lika gribēt patiesi smaidīt viņai pretī. Viņai bieži bija glītas, gludas vasaras kleitas, kuras jauki plīvoja viņai ar dokumentiem rokā ejot cauri ofisam. Un zem blondajiem matiem viņa slēpa tumšas šķipsnas, kuras atklājās vien viņai pieliecoties ko atrast savās atvilktnītēs. Nez, viņai ir daudz tādi mazie ipeslēptie noslēpumiņi? Man likās, ka viņai ir perfektās kājas - it kā šķietami spēcīgas, ieapaļas, bet zem kleitas tās vienmēr bija pietiekami paslēptas, lai neredzamo daļu atstātu radīt savai iztēlei. Mani vienmēr vilināja ar acs kaktiņu pakavēties pie viņas nedaudz mīkstā vēdera un sāniem, kuros nedaudz iegrimušais krūšturis nodeva kā piemērotu vietu aiz kā viņu gribētos sev pievilkt klāt. Lai gan saprotu, ka darba vietā tas nav profesionāli, man patika viņai izrādīt nelielu uzmanību - pateikt, ka viņai ir forša kleita, ejot garām pēc pusdienām piedāvāt cepumu, no kolēģiem - rīmām pietaupīt kūkas gabalu, jo uz svētkiem viņa vienmēr kautrīgi nāca pēdējā.
Lai gan nekad nebūtu ko tādu iniciējis, tomēr vairākas reizes esmu sevi pieķēris iztēlojoties ar viņu ko stipri vairāk kā rīta sasveicināšanos. Lai gan viņa ir bišķi vecāka kā es, viņas nepārliecinātais biklums man viņu liek uztvert nedaudz kā jaunāku kautrīgu meiteni. Lai gan nekad neesmu viņu redzējis ar baltām zeķēm, tomēr manā iztēlē viņai vienmēr bija balta apakšveļa un baltas zeķes ar zeķturiem. Es zinu kādu vietu, kurā mums reiz bija darba ballīte. Tieši pie tās bija ezers ar saliņu pa vidu. Es būtu gribējis ar viņu paņemt sedziņu, iekāpt laivā un divatā uz vakaru paslēpties šai saliņā. Es gribētu viņu pamazām izzināt, gribētu atrast pieskārienus, kuri viņu kausē, gribētu sēdēt aiz viņas un glāstīt viņas muguru līdz viņa atliecas pie manis, noliek pakausi man uz pleca, skatās debesīs un ļauj sevi cieši apskaut. Gribētu sajust viņu apsēžamies man klēpī pret mani un viņas balto krūšturi just spiežoties pret manām krūtīm. Es tik nezinu, kas slēptos aiz viņas kautrīguma - vai tas būtu kā lūgums pēc lēna maiguma un viņas trauslo vēlmju izzināšanas? Vai arī aiz tā slēpjas nepārliecināts un neatbrīvots valdonīgums, kuru es viņai ļautu izlikt uz sevis? Vai varbūt viņa alkst pēc stingrākas rokas, kura viņu lēnām sasietu, sabārtu un iegūtu? Es nezinu, es nekad nezināšu un man tas nemaz nav jāzina. Bet viņai noteikti būtu balti zeķturi. Un zeķes.

Bet, nu, labi, pietiks, ne visiem šonakt ir bijis cilvēcīgs miegs un ne visiem šodien ir brīvdiena. Sēžot darbnīcā un fantazējot mēs komunismu neuzcelsim.