Lai gan nekas traks jau tas nav, ir tomēr bēdīgi, ka dzīvesbiedrene palaiž garām manu dzimšanas dienu. Nekas, es tā pat mājiniekiem uztaisīju garšīgas vakariņas.
Mana mamma zvanīja, prasīja cik tad man paliek gadu. Tas gan ir ļoti bēdīgi. Viņa nav vesela, viņa ir haotiska un laikam vairs nespēj izskaitīt cik esmu vecs. "Ā, 33", viņa teica. "Jēzus vecums". Es atceros, ka viņa to teica par sevi. Es tad jau gāju skolā. Tādas ilgus gadus palikušas atmiņas bieži vien šķiet it kā nesenas. Vai arī paskries laiks, arī maniem bērniem paliks 33, bet es arī jau būšu vecs, ar slimības skartu saprātu?
--
Bet, nu, labi, tajā dienā mēs abi aizlaidāmies no saviem darbiem, pasēdējām upmalā pie kuģu rūpnīcas, izdzērām alus, atgūlāmies viens otra klēpī un es viņai sapinu bizi.
"Zini, tā ir pirmā reizi kad puisis man sapin bizi."