ok, sper vaļā.
Es lasu divas grāmatas reizē, es uzņemos miljons darbus reizēs, un beigās, neizdaru nevienu, kā vajadzētu.Es netieku galā ar laiku, ar gulēšanu, ar to, ka pārkār ātri paliek tik tumšs. Dzīvoju savā fantāziju pasaulē un vienkārši nespeju pieslēgties realitātei, bet tajā pašā laikā es baidos veikt kaut mazākas pārmaiņas tajā. Abās. Fantāziju un īstajā. Es slīcinu sevi domās, ka tas viss man ir vajadzīgs, ka tam visam ir kāda lielāka nozīme, kaut gan no otras puses, apzinos, ka es maldinu sevi, un tāda sajūta, ka ja es pārstāšu to darīt, ja es pa īstam salikšu punktus virs katra "i", tad man apkārt palikt nejūtīgs tukšums, un nebūs pat gaisa, ko ieelpot. Nepaliks nekā.
Bet šobrīt es arī vienkārši smoku nost. Par daudz visa.
Es vienkārši vairs nespēju atšķirt realitāti no savām iedomām, vairāk jau - no iegribām.