Nedaudzajiem pieredzējumiem, ko līdz šim biju atradis ceļā uz savu īsteno dzīves mērķi, pievienojās šis jaunais: šādu veidojumu vērošana, nodošanās iracionālām, samezglotām, savādām dabas formām rada mūsos sajūtu, ka mūsu iekšējā pasaule ir saskaņā ar to gribu, kura likusi rasties šiem veidojumiem, - drīz mēs sajūtam kārdinājumu uzskatīt tās, par saviem pašu untumiem, par saviem pašu radījumiem, - mēs redzam, kā robeža starp mums un dabu notrīs un izplūst, un mācāmies pazīt noskaņu, kurā nezinām, vai attēli uz mūsu tīklenes ceļas no ārējiem vai no iekšējiem iespaidiem. Vienkāršāk un vieglāk nekā jebkur citur mēs šajā vingrinājumā atklājam, cik lielā mērā esam radītāji, cik lielā mērā mūsu dvēsele allaž piedalās nerimstošajā pasaules radīšanā. Drīzāk tā ir tā pati nedalāmā dievība, kura darbojas gan mūsos, gan dabā, un, ja ārējā pasaule ietu bojā, tad viens no mums būtu spējīgs uzbūvēt to no jauna, jo kalns un upe, koks un lapa, sakne un zieds, viss, kas izveidots dabā, iepriekš ir izveidots mūsos, top no dvēseles, kuras būtība ir nemirstība, kuras būtību mēs nepazīstam, taču tā lielākoties ļauj sevi sajust kā mīlas spēks un radošais spēks.