man besī šitie agrie vasaras rīti, man vienmēr paliek kkā šausmīgi skumji, arī tagad, ar visiem depresantiem. es vienreiz skatījos video, kurā ar 3d datorgrafiku tika attēlots tas, kā tiem free-running parkour cilvēkiem izdodas nesalauzt kājas, kad viņi lec no liela augstuma. viņi apmet kūleni tiklīdz piezemējas, tādējādi, izvadot ārā to enerģiju, kuru akumulēja no tās akcelerācijas skrienot, un no paša lēciena. kkā tā arī jūtos šobrīd, tikai nezinu, pret ko lai atsitas. es vnk rakstu bakalauru, droši vien un tā, bet gribās kkā saļimt reizēm.