manuprāt, pateikt, ka vai nu viss ir īsts, vai nekas nav īsts, ir drusku melnbalti, turklāt easier said than done. nu, ja es pieņemu, ka viss, ko es daru, taču ir īsti, tad tā, manuprāt, nav tik daudz problēmas atrisināšana, cik pastumšana zem paklāja. vismaz man! ja es nevaru rīkoties nekā citādi, kā vien es pats, tad tas ir pārāk plaši, jo šādā nošķīrumā uzreiz pēc definīcijas nav nekā ne-īsta, jo visa avots esmu es pats, un izrietoši to skatpunktu nevar falsificēt. :) bez tam es ticu brīvajai gribai.
tas expections vs reality gan labs, kaut kā neaizdomājos, jo lielā mērā jau tā ir operēšana ar gaidām vai arī atturēšanās no rīcības kaut kādu iluzoru gaidu dēļ, un tieši šeit, manuprāt, ir vieta tai problēmai un arī skatījumam uz cilvēku, kā daudzslāņainu un tādu, kas sevi visu laiku procesā atklāj un loba tos slāņus nost, dodot priekšroku citām uzvedībām/raksturiezīmēm. tas skatījums arī uzreiz padara to problēmu iespējamu, jo tas jādara pašam, ķip. autonomija.