savi plusi, savi mīnusi
es gribētu būt emocionāli ekspresīvāks, man pat šķiet, ka man tas ļoti labi sanāktu, jo tad, kad to daru, man sanāk labi, bet pēc tik ilga laika, kad ir bijis more or less hujova, esmu attapies gultā, ar kaut ko, ko varētu nosaukt par tādu kā vispārēju stoismu. nav tā, ka manī iekšā nerisinās atbilstošās emocijas kaut kādiem labiem/sliktiem dzīves notikumiem, bet man šķiet, ka es to īpaši neizrādu. kaut kā pieķeru sevi nejūtamies līdz galam brīvs. tas nenozīmē, ka es brīvi neizpaužos, bet to, ka tad, kad brīvi izpaužos, es jūtu tās pavadošās emocijas, kuras tad būtu kkāda ierobežojoša rakstura. aizture, manuprāt, nāk no tā stoisma, ka, pa lielam, pie dirsas, kas notiek, man viss šķiet tā komiski līdzvērtīgi nebūtiski (kam nav tik daudz reāla sakara ar to, kā skatos uz dzīvi, drīzāk tā ir pozīcija, kuru ieraduma pēc agrāk bija nepieciešamība ieņemt), un no tā, ka pa tiem pēdējiem gadiem jūtos, ka esmu papisis kaut kādu dzīves sociālo dimensiju un jūtu sekas, tas gan nedaudz bēdīgi, galīgi nepatīk justies kā idiotam, šo visu uzrakstīt bija nedaudz nepatīkami