Braucot ar piekto autobusu mājās, manu uzmanību piesaistīja viens pasažieris, kas dzēra alu 'Cuba' no divlitru pudeles un atklāti aicināja visas sievietes, kuras viņu interesēja, apsēsties viņam blakus.
Kad viņam blakus nosēdās kundzīte, kas viņam nepatika, viņš izdomāja pārsēsties blakus man, jo mana līdzsēdētāja tikko kā izkāpa.
Man viņa aromāts un uzvedība nebija pa prātam, tāpēc pārsēdos citur - pāri ejai.
Pēc kārtējā neveiksmīgā riesta piebakstījiena garāmejošai dāmītei, šis vīrietis izvilka savu ķekaru un turpat uz beņķa un savām biksēm pačurāja. Tā vienkārši.
Nesapratu, kāpēc bija jāvelk ķekars ārā, ja tāpat apmīzās.
Piecēlos, aizgāju pie šofera un izpildīju savu pilsoņa pienākumu, nostučīdams šo ekshibicionistu. Sākumā šis slāvu mēlē runājošais sabiedriskā darba darītājs man nelaipni atbildēja ar ko līdzīgu 'Čivo?'. Atkārtoju vēlreiz savu sakāmo un tad šams tik vien kā pārjautāja - 'autobusā?'
Pēc manas apstiprinošās atbildes sniegšanas nekas vairs nesekoja.
Autobuss brauca tālāk, čuru strūkla pildīja salonu (tas bija mazais, dzeltenais ikarusiņš) un cilvēku straumes pieturās plūda iekšā un ārā pa atvērtajām durvīm.
Atradās arī drošsirži, kas apsēdās šim pārgalvim priekšā. Ļoti iespējams, nezinādami par notikušo.
Es izkāpu Zemitānu stacijā un devos pēc sava velosipēda.