draugos šitais bija ielikts vienā dienasgrāmatā. man tas šķiet atbilstoši ļoti daudzām situācijām ar apkārtējiem cilvēkiem, kas patiesību paši izdomā, nevis noskaidro. reizēm pietiek vienkārši pajautāt...


Vilciens sāka kustēties. Tajā bija dažādu vecumu cilvēki, pārsvarā strādnieki un jaunieši, kuri devās uz skolu. Netālu no loga apsēdās vecs vīrs ar savu trīsdesmitgadīgo dēlu. Tikko kā vilciens sāka kustēties, dēls piepildījās ar prieku un saviļņots vērās ainavā aiz loga.

"Redzi, tēt, ainava tik ātri mainās, zaļie koki paslīd viens otram garām, tas ir tik skaisti!" Šāda uzvedība no trīsdesmitgadīga vīrieša lika pārējiem justies savādi. Ļaudis sāka kurnēt par dēla uzvedību. "Šis cilvēks liekas nedaudz jucis", nočukstēja jaunlaulāto pāris viens otram.

Pēkšņi sāka līt.... Lietus lāses krita ceļotājiem virsū pa atvērto logu. Trīsdesmitgadīgais vīrietis sāka priecāties un teica: "Tēt, paskaties cik burvīgs ir lietus!"
Jaunlaulātā pāra sievai dažas piles uzpilēja bojājot tās gaišo kostīmu.
Jaunā sieviete pēkšņi neizturēja: "Vai jūs neredzat? Tas ir parasts lietus - katru dienu ir tāds šajā klimatā! Ja jūsu dēls nejūtas labi, viņš jānogādā pēc iespājas ātrāk garīgās veselības medicīnas iestādē... lai netraucē ļaudīm turpmāk!"

Vecais vīrs vilcinājās, apdomāja atbildi un klusinātā balsī sāka stāstīt: "Mēs ar viņu tieši šobrīd braucam no medicīnas iestādes... Manu dēlu no rīta izrakstīja... Viņš bija akls no dzimšanas, pagājušajā nedēļā viņš atguva redzi, tādēļ lietus un daba ir jaunums viņa acīm... Lūdzu piedodiet mums par sagādātajām neērtībām..."

Dažkārt mēs redzam lietas tikai no vienas puses, un mēs to pieņemam par patiesību, lai gan patiesība bieži vien ir cita. Kad mēs uzzinām patiesību, mēs jūtamies samulsuši, jo nezinam kā reaģēt, tādēļ visideālākais liekas izprast problēmu pirms sākt rīkoties....