Par visu un neko

Vakar spēlējām novusu visu vakaru.
Jau radās pirmās nelietības prātā, ko īstenosim rīt Būs jautri.
Nogurums uznāca.
Darīt nav ko.
Ēstgribas arī nav.

mēs apstādinājām laiku 21:05...

Katru rītu aizejot, viņš atskatījās atpakaļ. Viņš zināja, ka viņa būs pie loga un ar burvīgāko skatienu pavadīs viņu. Tās bija divas dzidras mīļuma pilnas acis, kas raudzījās, kā viņš pazūd tālumā. Tādos brīžos viņš vēlējās, lai varētu izdzēst dienu, to kas ir starp rītu un vakaru, lai varētu ātrāk atgriezties pie viņas. Šīs eņģeļa acis vienmēr vēroja viņu, viņas vienmēr bija šajā logā. Pat ja ārā lija vai sniga, viņam vienmēr šīs acis bija kā silta vasaras saule, kas pavadīju viņu domās visu dienu.
Pat ja viņš devās prom dusmās, viņš vienmēr atskatījās. Viņa gaidīja. Viņa vienmēr gaidīja. Vai nu ar smaidu uz lūpām, vai ar asarām acīs, bet viņa tur vienmēr bija. Un viņš vienmēr ieradās. Vienmēr. Tas bija viņa smaids, tās bija viņa asaras.
Un tad kādu dienu viņš aizgāja un logs bija tukšs. Viņš stāvēja un gaidīja, bet logs bija tukšs kā smilšainākais tuksnesis. Viņš devās katru dienu pārliecināties, vai tiešām viņa ir pazudusi, līdz kādu dienu viņš atspulgā ieraudzīja tikai sevi... Viņš bija palicis pilnīgi viens.
Un tad kādu dienu logam kāds aizvēra aizkarus ciet...

Meija sēdēja viņam blakus. Viņa pacēla rokas un noņēma sirsniņveida kaklarotu nost no kakla. Pasaulē skaistākās acis ieskatījās viņa acīs. Viņa aplika šo kaklarotu ap Mateja kaklu.

-Kamēr vien tā būs tev apkārt, tikmēr es zināšu, ka tavā sirsniņā esmu vien es.

-Tā tur būs vienmēr. Te, pie manām krūtīm.

To pateicis, viņš noskūpstīja Meijas saldenās lūpas.

Skanēja kāda balss. Tumsa. Matejs centās atvērt acis. Balss spiedās cauri smadzenēm kā ātra bulta. Acis smagi pretojās. Matejs sauca pēc viņas. Meija.

- Matej? Vai jūs mani dzirdat?

- Meija... Meija...

- Matej?

Satumsa.

Matejs pamodās apskāvis Meiju. Viņa vaigs liegi veldzējās pret viņas maigo muguru. Savās plaukstās viņš turēja viņas maigos pirkstus. Viņš vēlējās, kaut būtu iespēja būt viņai vēl tuvāk. Ar maigu skūpstu uz viņas pleciem, viņš pamodināja jaukāko būtni, ko viņa acis šajā pasaulē bija skatījušas.

- Matej?

- Jā, manu sirsniņ.

- Apskauj mani ciešāk.

Viņš satvēra cieši, jo cieši viņu savās skavās, bet tajā pašā laikā tik viegli un maigi, izjuzdams viņas patīkamo trauslumu.

- Neatlaid, nekad neatlaid mani vaļā.

- Nekad, manu sirsniņ!

Viņš pievēra acis, vairs nespēdams tās atvērt. Tās bija kļuvušas par smagu.

- Matej? Jūs mani dzirdat?

Kam pieder šī balss. Matejs to nepazina.

Viņš cīnījās tai pretī, kad ar kā nezināmu spēku acis atvērās.

Matejs stāvēja lidostā. Viņš ar dzeltenu orhideju pušķi tur stāvēja un gaidīja. Bija pagājis vesels gads. Viņa atgriežas. Matejs bija uztraucies. Drīzāk nobijies. Viņš nezināja, vai Meija vēl mīlēs viņu. Tomēr bija pagājis gads. Un tur viņa bija. Viņa vienkārši stāvēja un raudzījās viņam pretī. Mateju pārņēma panika. Sirds sitās kā negudra. Meija lika pirmo soli... Un pusceļā viņu lūpas saskārās. Meija bija atgriezusies. Mateja krūtis pārņēma dzirkstis. Viņš tiešām sajuta tās.

Atkal šī balss.

Durvis atvērās. Priekšā stāvēja Meija. Matejs nezināja, ko sacīt. Meija aicināja viņu ienākt.

- Meija...

Meija apķēra Mateju un dāvāja viņam brīnišķīgāko skūpstu. Skūpsts ilga mūžību un tajā pašā laikā vien mirkli. Matejam tajā mirklī piederēja viss. Meija.

- Es mīlu tevi.

Priekšā bija griesti.

- Kur ir Meija?

- Matej? Te es.

- Meija...

- Matej, vai tu mani dzirdi?

- Kur ir Meija?

- Matej, vai tu atceries, kas notika?

- Nē...

- Matej, tu jau sešus gadus guli komā. Ārsti pat neticēja, ka tu pamodīsies.

- Tij?

- Ja, tas esmu es. Tikai mierīgi. Nerunā daudz. Tu esi pieslēgts pie sistēmas, tā tevi uztur pie dzīvības.

- Kur ir viņa?

- Tu neko neatceries...

Matejs aizmiga.

Mateja rokās gulēja ierocis. Meija bija aizgājusi pavisam. Viņš trīcēja. Galvā šaudījās visādas domas. Nebija iespējams vairs glābt neko. Viņš nespēja pat glābt vairs sevi.

- Es padodos, mīlu tevi...

Mateja ierocis izšāva...

No rīta Tijs atrada Mateju guļam. Mateja acis liecināja par asarām. Matejs naktī bija atslēdzis sevi no sistēmas. Uz Mateja krūtīm gulēja sirsniņveida kaklarota.

- Viņš atcerējās...

Matejs atvēra acis. Viņa skavās gulēja viņa.

- Es nekad tevi neatlaidīšu vairs...

Vēl joprojām tepat.
Mikus gan jau labi iekārtojies
Šodien ciemos bija interesants ciemiņš.
Izlasīju labu lugu

Nu tā, brāli izmeta no izolatora, tagad viņš ir otrā pusē stiklam.
Izrādās, ka esmu nejūtīgs pret vienu tableti, tās vietā man būs divas tabletes.
Šodien atveda man daudz spēlīšu, būs ko darīt
Vēl mani pārmeta uz citu palātu, tagad esmu kopā ar Ģedu un Pēteri, jautra kompānija
Rīt man jāiet uz audiogrammu, kāds var peteikt, kas tas ir?

15.17. Vot dabūju pakaļā Tagad būs katru dienu viena šprice pakaļā Lol.

Kāpēc es par visām lietām te uzzinu sekundi pirms man tas jādara? Manuprāt, man kā pacientam ir tiesības zināt savu ārstēšanās gaitu. Baigais noslēpums esot. Psc.
Tagad atkal uz špricēm esmu uzlikts.
Par to, ka esmu nejūtīgs pret vienu tableti, man jāuzzin no citiem nevis no ārstējošā ārsta. Rīt man laikam draud ļoti drausmīga procedūra, par kuru man nav ne jausmas būs vai nebūs.
Bikses var pielikt.

Nomainījās man ārste. Šitā normāla ārste. Pateica visu kā ir, un pat vairāk.
Labā ziņa, ka man bronhoskopija nespīd. Tā priecājos par to. Mikus gan dabūja šodien to izbaudīt. Staigāja visu rītu sanarkojies un neko nesaprata Tagad vēl nav atgājis.
Bronhoskopija ir tāda procedūra, kur tevi piešpricē pilnu ar narkotikām un tad degunā bāž milzīgu trubu līdz pat bronhiem. Fū.
Jā, bet sliktā ziņa ir tā, ka būšu te līdz novembrim laikam, jo baciļu man daudz.
Pakaļa ar sāp no špricēm

13.25. Tagad dienas devai man nāk klāt vēl 4 tabletes.

Esmu tepat vēl. Šodien mazliet optimisma uzkrājies.
Biju vēlēt. Lai gan tepat.
Dabūju arī šprici.
Neviens te neļāva no rīta pagulēt.
Gaidu paiku no McDonald's

Sēdēja kāds vecis vannā. 2008. gada decembrī. Nu tā, ka ūdens apsedz viņu visu. Pilnīgi visu, katra mazākā ķermeņa daļa bija zem ūdens. Virspusē plīvojās tik daži sirmi mati. Vecim bija arī vārds. Kaut kāds. Viņš gulēja tur. Neviens pat nezināja, ka kāds tajā dzīvoklī dzīvoja. Vecis bija diezgan kluss. Pat īsti nav zināms, kā viņš tika atrasts. Cik ilgi viņš tur gulējis, arī nav zināms. Jābrīnas, vai vispār viņš ir eksistējis.
Mājas saimniece iebrāzās pa durvīm precīzi pusdienlaikā. Viņai vajadzēja savākt dzīvoklī palikušās mantas, lai atbrīvotu vietu jaunajiem īrniekiem. Iebrāzās ar kartona kasti, ko paņēmusi pie tuvākā lielveikala miskastēm.
Istabā bija tikai skapis ar pāris lupatām, dīvāns un galds. Apkrauts galds ar visādiem sūdiem.
Saimniece nopūšas, ka nav te tik daudz ko vākt. Iemet šī kastē pāris vecas fotogrāfijas ar kādu jaunu pāri, kaut kādu gredzenu, dažas klades ar dzejoļiem, četras atplēstas vēstules un tukšu telefongrāmatiņu.
Izgāja vecene laukā un izmeta to visu pie mājas esošā atkritumu konteinerā.
Uz vakarpusi uzpūta liegs vējiņš, uzlidinot gaisā vienu atplēstās vēstules saturu:
"Labāk nomirt vienam nekā dzīvot bez tevis
1951. gada 10. aprīlis"

Hmm, piemirsu savas hronikas šodien uzrakstīt
Viss pa vecam, šprici dabūju, zāles dabūju.
Ir arī dažas labas lietas pie kā pieķerties
Gribas tagad ātrāk tikt laukā.

4. nedēļas sākums.
Jūtos labi. Ģeds joprojām kluss, tik ik pa laikam nomurmina: "B*e, su**s, na**j!" Tās ir viņa domas par šejieni, cik noprotu
Blakus palātā jauniņais ievests, kaut kāds krievu mužiks.
Mans plāns šodienai:
sagaidīt ārsti
sagaidīt šprici
paēst pusdienas
laist luni
paēst vakariņas
laist luni

Gribas joprojām ātrāk ārā no šejienes, ir iemesls Labs iemesls

Šorīt māsiņa lamājās, ka ēdu brokastis. Prasīju, kāpēc nē? Jums tak procedūra! - Man un procedūra? - Jūs tak Zvejnieks! - A moš brālim procedūra? - Ā,jā pareizi.
Tā jau točna var dabūt kāda brāļa procedūru

Galvā nozibsnīja moments. Tur bija kas neskaidrs. Viņš centās ieraudzīt, bet tas bija tik sarežģīti. Cauri tumsai skatīdamies viņš redzēja kaut ko atspulgojamies, bet tumsa bija pārāk spēcīga, lai to saskatītu. Lai kā arī censtos, viņš neredzēja. Tas nāca virsū, ar vien ātrāk tas nāca virsū. ...352.. Šie cipari ietriecās viņam tieši sejā, pārpludinādami visu ar asinīm.
Sejas. Priekšā bija dažādas sejas, kas vēroja viņu.
- Viņš atjēdzas. Jums viss kārtībā?
- Hmm, - viņš vājā balsī centās apjēgt situāciju.
- Izsauciet ātros, - kāda balss kliedza.
- Jūs esat smagi cietis, vai jūs mani dzirdat?, - kāds vaicāja.
- Jā, kas notika? - viņš pamanīja, ka apkārt mētājas stikla lauskas.
- Nekustaties. Jūs nokritāt zemē...
- No kurienes?
- No tā loga.
Viņš palūkojās uz blakus stāvošo ēku ar stāvu augstāk un augstāk līdz pašā augšienē pamanīja kādu logu.
- Ātros jau izsaucām, tikai nekustaties. Kas notika? Kā jūs sauc?
- Es... Es nezinu... Es neatceros..., - tai mirklī viss satumsa, viņš bija zaudējis samaņu.

Atvērās palātas durvis, pa kurām ienāca ārste.
- Nu apsveicam, Nezināmā kungs, šodien laidīsim jūs laukā.
- Es taču teicu, nevajag smieties par mani, sauciet mani par Elaiju.
- Bet jūs taču labi zināt, ka tas nav jūsu vārds.
- Tas ir viss, kas man pašlaik pieder. Viss, ko atradu savās drēbēs, bija sērkociņu kastīte, mazliet naudas un zīmīte ar vārdu Elaijs. Elaijs Mindango.
- Bet tas tik pat labi var nebūt jūsu vārds.
- Bet tas ir viss, kas man pašlaik ir.
- Neuztraucies, gan jūsu atmiņa atgriezīsies. Tas ir tikai laika jautājums, bet citādi jums viss ir kārtībā, tādēļ esat brīvs, Nezināmā kungs.

Elaijs stāvēja pilsētas ielās, viens pats. Viņš nezināja, kurp doties, ko iesākt, viņš pat nezināja, kas viņš ir. Kas esmu es, pie sevis viņš jautāja. Kas es esmu? Kas es esmu? Domās viņš slapstījās pa ielu, meklējot atbildi uz šo jautājumu. Kas esmu?
Skaļš auto signāls izsita šīs domas no ierindas, un acīm garām notriecās automašīna, nogāžot Elaiju gar zemi.
- Laikam esmu neveiksminieks, - guļot viņš nodomāja.
- Jums viss kārtībā? Es ļoti atvainojos, es nezinu... Es braucu, un tad, pēkšņi...
Viņa priekšā stāvēja eņģelis. Viss, esmu pagalam, domāja Elaijs. Tad šāda ir tā paradīze, ja būtu zinājis, ka eņģeļi ir tik skaisti, būtu ātrāk savu dzīvi beidzis.
- Un tad es pamanīju jūs, un es nespēju nobremzēt, man likās, ka esmu nogalinājusi jūs... Jūs dzirdat mani?
- Es esmu miris?
- Ak vai, tepat ir slimnīca, es tūlīt kādu pasaukšu.
- Nevajag, man viss kārtībā, - Elaijs saprata, ka tā ir realitāte, - es tikai bailēs apgāzos.
- Tiešām būs viss labi?
- Tiešām.
- Jūs viss esat dubļos.
Elaijs pamanīja, ka ir iekritis diezgan lielā dubļu lāvā.
- Jums jāatnāk pie manis uz kafiju, vismaz kaut kā vēlos atlīdzināt, par savu neveiklību.
- Jā, protams... Tas ir, nē, būs jau viss labi, - kaut gan viņš bija gatavs doties ar viņu kaut līdz zemes galam. Kaut kas dīvaini rotaļājās viņa krūtīs. Šī sieviete bija apbūrusi viņu, kaut arī tie līdzekļi nav bijuši tie labākie, bet dēļ tādas sievietes, viņš bija gatavs mesties uz mašīnas vēl un vēl.
- Nē, es uzstāju, pie reizes izmazgāšu jūsu mēteli, tas viss ir dubļos. Lūdzu, man tas ir svarīgi, savādāk mani mocīs sirdsapziņa, kas naktī kliegs uz mani - tu notrieci cilvēku un pat drēbes viņam nevarēji izmazgāt.
Tai mirklī viņi abi sasmējās.
Pēc mirkļa viņi jau kāpa pa trepēm uz augšu.
- Piedod, dzīvoju es astotajā stāvā, un lifts nedarbojas jau labu laiku.
- Tas nekas, gan pārdzīvošu.
Viņa sāka rakāties savā somā, meklēdama atslēgas.
- Lūk, te es dzīvoju, nav nekāda pils, bet tomēr mans, - viņa nostājās pie kāda dzīvokļa durvīm
Dzīvoklis nr. 352.
- 352? Interesants skaitlis, - noteica Elaijs un devās iekšā.
- Droši ejat istabā, apsēžaties, es tūlīt nākšu.
Elaijs novilka apavus, netīro mēteli un devās iekšā. Pirmais, ko viņš pamanīja, bija kāds foto uz plaukta. Tā bija viņa, šī sieviete, kas tā saistīja viņa domas.
- Linda.
- Kas? - Elaijs iztrūkās.
- Šķiet, ka mēs neiepazināmies, mans vārds ir Linda, - viņa piepildīja istabu ar savu brīnišķīgo smaidu.
- Ak, jā. Elaijs.
- Elaijs? Vēl viens... Dīvaina gan tā dzīve.
- Kā lūdzu? Vēl viens?
- Ak, neņemiet galvā, es tik tā. Dodiet labāk savu mēteli šurp, lai var izmazgāt. Vai, es redzu, ka jūsu bikses arī ir galīgi dubļos. Dodiet arī tās.
- Nē, nevajag, tiešām nē.
- Nekautrējaties.
- Lūdzu nē, - Elaijs kaunīgi iesaucās.

Vakarpusē Elaijs sēdēja uz Lindas dīvāna un raudzījās, kā uz radiatoriem žūst viņa jaka un bikses.

Šorīt nogulēju brokastis. Pamodos no tā, ka ārste teica - Aha, Zvejnieks guļ vēl.
Šī man prasa - kā jūtos?
- Miegaini.
- Jā, bet kā ar veselību.
- Nezinu, vēl neesmu pamodies

Vienu nodaļas biedru izlaida laukā šodien. Kā šim pateica, tā pazuda kā vējš.
Bija normāls čoms.

Hmm, šprices ar jau dabūju, zāles arī. Tagad laikam līdz ugunsgrēkam var pagulēt bišku

Šodien gaidu ciemiņus

sēžu pret galdu atspiedies
gribas prom man aizlaisties
turp, kur vairāk neesmu gaidīts
šeit es važās tādēļ slodzīts

neizdzēsīs sirdi laukā
vienmēr būsi tajā, Jaukā
tādēļ joks ir izspēlēts
lai būtu tevīm izolēts

nevaru tur atgriezties
arī nav kur ieskrieties
tāpēc viss, kas nu ir bijis
ar mani ir to ieslodzījis

Rudens antidepresantos nav izdomāts stāsts, ne proza, ne dzeja, ne luga, ne... Tas ir lidojums domās. Mērķis ir izsāpēt pazudušu un ne tik pazudušu cilvēku sāpes un ilgas, tās ir zāles jeb pilnīgs, žargonismā sakot, sviests. Vai tev ir rudens depresija? Ja nav, tad palasi prieka pēc un pasmejies, arī smiekli ir labi.

Bija kluss rīts. Hermanis brauca mikroautobusā un pakasīja sev kāju. Ārā bija skaidrs un saulains, nu jau vasaras rīts. Kāda sieviete zaļā kleitā paiet garām, domādama laikam, ka ir dievs. Aiz viņas kafejnīcas durvis, kur bulciņas tirgo. Varētu jau kādu nopirkt, bet šai saulainajā rīta, tveices karstumā Hermanim sēžot pie paša mikroautobusa loga, raisījās domas. Domas par Helgu, kuru lietus lēni skaloja prom. Šim lietum vēlējās līdzi viņš līst. Tik nespēja tie kopā vairs. Kāpēc? Visu no sākuma...

Un šādi aizsākas kārtējais nezināmais cilvēku dzīvesstāsts. Kam līst mums svešu cilvēku dzīvēs? Kas pašiem nav savējās? Bet tā interese, tā interese!

Kurš ieslēdza to debīlo sirēnu!??? Jau kādas 4 minūtes pīkst, bet nekādu katastrofu nenotiek, nenotiek nekas.Pagājis mazs laiciņš. Kļūst tā jocīgi. Mistika. Sēdēt neziņā. Pagulēt dēļ tās skaņas nav iespējams... Kas varbūt halucinācijas? Vai tad tiešām tas tikiztēlē notiek?Apklusa!Kādēļ tā sirēna tika ieslēgta??? Vai dēļ tās meitenes, kas pag āja garām? Hermanis vienkārši atslēdza domas un aizmiga. Nākamā pietura – Pļavnieki. He, kā te derētu kāds Elsberga dzejolis klāt, piemēram, par Pļavnieku bērziem. Bet Hermanim bērzu nebija ne prātā, viņš pamodās un devās pie viņas ar cerību, ko atgūt. Bet pieejot pie viņas mājas, viņš apstājās.

Tik klusums kaut kur māj. Esmu pārvērties. Es nezinu kurp iet, ko darīt! Kā saka - cilvēks nemainās! Es mainos? Nāk tikai viss man pāri. Bet ne man vienam, arī pār jums! Galu galā, pār visiem liktenis viens – skaļi Hermanis domāja un lauzās ar kādu spēku viņā. Dvēseliskā apokalipse. Dvēseliskā apokalipse ir tā, kas mauc pa seju ik dienas, un tik rītos, kad pirmās sekundes vēl aizvērtas acis, ir miers un klusums. Un viņš aizsmēķē cigareti, domājot, vai stresa pēc? A kas ir stress? Vai tad tas nav iedomāts tēls? Un pa kapeikām iet viņa dzīve. Krīt tās pa vienam tukšā automātā, un ja paveicās? Ko tas maina? Mīlestību ar to nesadziedēsi, tik savu maku! Cik liela nozīme ir veiksmei? Atbilde - nekāda, ja nav ar ko kopā to dalīt. Nē, ir jauki vismaz vienu nakti sajusties kā miljonāram, kurš var atļauties dārgākos kokteiļus, dārgākos cigārus... Bet kāda jēga no tā? Veiksme ir daļēji saistīta ar laimi, tāpat kā neveiksme ar nelaimi. Bet dvēseliskā laime no veiksmes ir nošķirta ar diviem episku stāstu zobeniem, tas tā, lai katrs savā vietā.

Vai tad rudens nav jau klāt? Man jau liekas, ka lapas oranžas tīko pēc slapjās un dubļainās zemes. Varbūt mums arī visiem rudenī jānokrīt duļķos? Izbaudīt šo melnumu, lai nāk ziema un pavasaris. Rudens ir klāt, es jūtu to. Bet jūs ne. Kas zin, varbūt kļūdos? Es tikai glābju domu.

Varbūt tikai dažas sekundes? Labi, pāris minūtes? Vēl stundas. Var. Diena vai dažas, nedēļa... Jau ilgi. Mēnesis, gadalaiks... Un tā paiet gads, gadi...

Un mēs paliksim veci, un domāsim, kādēļ toreiz, kad man bija iespēja, es nebiju drošāks?
Nospiest atpakaļpogu un es atgriežos ne tālāk par tagadni, bet te un tagad. Un iespēja man ir! Iespēja būt drošākam, un domāju par to, tikai domāju. Dažas sekundes, labi, pāris minūtes? Hermanis maldījās. Tikai pāris soļu viņu šķir no kārtējā Helgas atteikuma.

Ir pagājis laiks. Hermanis ir izlēmis atgriezt to, ko patiešām visu laiku vēlējies. To, bez kā nevar izdzīvot, to, bez kā nevar izpalikt, to, bez kā nevar pastāvēt! Es zinu, ka daudziem tas nepatiks, bet man pilnīgi vienalga par to, un pilnīgi nospļauties par to! Tā ir viņa dzīve! Un es zinu, lai būtu laimīgs - viņam ir jābūt tā un tā ir jānotiek! Es esmu par to pārliecināts! Pilnīgi un noteikti!!! Vienīgi jāzin atbilde. Atbilde, kuru gaida vairāk par visu! Tā ir viņa, un iespējams, viņu dzīve! Pati labākā dzīve!

Katram dzīve dalās vairākās daļās. Katrs šīs daļas definē pats. Hermanim pašlaik tās ir divas - ir un nav daļas, tas ir tas pats pozitīvais un negatīvais. Un visbiežāk viss ir otrādāk nevis kā pasakās, ka sākas slikti un beidzas laimīgi. Kurš reāli var nosaukt piemēru iz dzīves, kad viss beidzas laimīgi?Neskaitot nāvi, tas jau ir pašsaprotami. Viss īstenībā un "matrixaliālajā" pasaulē sākas laimīgi un beidzas nelaimīgi. Un te var piemetināt idejas par laimi. Hermanim bail no tās nelaimes.

Nožēla, ka izkrists laimei no rokām.

Un atkal jau. Pilnīgi negaidot atnāk. Šī sāpe, šī smeldze lēni un mokoši viņu nogalina. Ar visiem ir savādāk - tiek dota otra iespēja. Tik man ne, tik man ne.. Varbūt būšu pats nolādējis sevi ar vārdiem? Hermanis mocīja sevi vēl kā nekad.

Viņš nesaprot, kādēļ tā... Viss ir aizlaists jau prom, viss ir jau zināms, bet tomēr Helga vēl nepazūd no viņa sirds... no viņa sapņiem... Pat aizverot acis uz mirkli, viņa atnāk, un viss ir kā sapņos mēdz būt. Un tad pamošanās realitātē.

Hermanis saņēmās un piezvanīja pie viņas durvīm, kuras atvēra sieviete zaļā lakatā. Uz klusi nobijušos jautājumu par Helgu, tika saņemta atbilde:

-Helga vairs šeit nedzīvo, pēc kāzām viņa ar saviem pirmdzimtajiem devās dzīvot uz Īriju. Vai nevēlaties ienākt uz kafiju?


Un nāks tiesas diena, kad cilpa ap kaklu savilksies cieši, jo cieši. Velns tik zina, kuram šo visu vajadzēs pēc tam savākt. Laiks mūs spīdzina, un laiks apstāsies.


/2009. gads/

Nu kur ārstiem var tādus nosaukumus izdomāt, otorinolaringologs, psc
Tikko biju pie tāda
Iedeva man pēc tam slimības vēsturi manu, lai uznesu uz nodaļu, protams, ka es pusceļā apstājos, lai izlasītu to
Īstenībā, cik sapratu no tā visa, tad, izņemot tuberkulozi, man nekādu problēmu nav

Ha, es vēl tepat
Mikus šodien brauc mājās.
Es nē.
Ģedu šodien laikam rakstīs uz citu nodaļu, tad es palikšu viens pats palātā, varēšu pa pliko skraidīt
Trololo.

visa diena pavadīta sēžot "īpaši ērtajā" dīvāniņā un skatoties filmas un seriālus.

interesanti ir tas, ka esot tik ilgi nošķirts no sabiedrības, var redzēt daudz ko, ko nevarēji ieraudzīt pirms tam.
piemēram, var saskatīt, kuri ir īsti draugi, kuri ne, var redzēt, kas dzīvē jāmaina, viss skatījums uz dzīvi paliek atklātāks.
tā ir iespēja izdzēst no dzīves visu lieko un nevajadzīgo.
lai gan ir kas tāds, ko nespēju izdzēst. lēnām tas izdziest, bet nepazūd. un visdrausmīgākā ir tā sajūta, ka tu apzinies, ka nekad, nekad, nekad, nekad mūžā vairs nespēsi to saņemt... nekad.
tas ir tāpat, kā pirms tu piedzimsti, nekā nav pirms tevis, un kad nomirsi, nekad, nekad vairs nepamodīsies... mirklis tikai.
tas bija tikai mirklis, kura vairs nekad man nebūs. un ja nu es dzīvoju tikai šim mirklim? ja nu vairs nekā nebūs?

es pat nezinu, kas notiks, kad izkļūšu no šejienes. mana pasaule noteikti būs mainījusies. ja nu es būšu aizmirsts? ja mani var izdzēst viens, kā lai zina, ka to nav izdarījuši arī citi? ja nu tagad šīs ir manas mājas?

jā, ir vajadzīgas 25 dienas, lai mani salauztu. pilnīgi asaras vai tek.
es tikai gribu mājās.

Vau, tūlīt jau mēnesis būs apritējis.
Nekas īpašs nenotiek.
Vakar līdz vēlai naktij skatījāmies ekstrasensu cīņas 11. sezonu. Tumsā skatoties pat baisi paliek
Jā... nu tā...
ehh... crap.
visu laiku skatamies tikai filmas un filmas un filmas........

vēl bišķīt un mēnesis būs jau pavadīts te.
he, vakar sēžam ap kādiem 2 naktī, skatamies filmu, pēkšņi, atveras durvis un ieveda vienu uz ratiņiem. neomulīgi palikās, sajūta kā morgā nē, miris viņš nav, dzīvs, dzīvs

Jūdzamies nost
Nu nekas nav mainījies.

Kaut arī ir nakts, man ir jau 29. diena sākusies.
Gribu pateikt, ka šodien lielākais man prieciņš ir burciņa ar siltu ūdeni, kas to būtu domājis, ka kas tāds var tik labi palīdzēt.
Laukā nakts, bet aizmigt nevar. Kaimiņš bļaustās blakus palātā. Vecs večuks, kam visi laiki sajukuši, viņš domā, ka tagad ir diena, jau otro nakti bļauj un neļauj gulēt.

P&**&@&*
esmu slimnīcā un neviens nevar palīdzēt
stulbums kaut kāds!!!

Alleluja, problēma ar zobu atrisināta un tagad esmu kādu laiku spiests ar kolēģiem spēlēt mēmo šovu. dabūjām no ārstes pa kaklu, ka apgaitas laikā nebijām savās palātās, nu es personīgi biju pie zobārsta. sanāca dusmas uz to kazu. kad vakar gandrīz vai ar asarām lūdzos, lai man kaut ko palīdz ar sāpošo zobu, tad viņai bija reāli vienalga. kaza.

tikko atnesa man kreepju traucinju, tagad tik jaaspljauj bez baciljiem iekshaa.

nu jebkuraa gadijumaa zinashu vai ir progress.

Es kaimiņam pa galvu ar arbūzu iedošu. Tas te rij savus arbūzus un te pat tur viņus, pilns ar mazajām mušiņām te salido.
Pirmās krēpu analīzes nodotas, vēl rīt un parīt jānodod, tad jāgaida rezultāti, cerams, ka būs maz baciļu palikuši vai vispār nemaz, tad varētu tīt makšķeri no šejienes.
Šodien sāksim vakarā ekstrasensu cīņu maratonu. dabūjām visas sezonas

Emocionāls bezspēks, pamodos ar temperatūru, vismaz man tā likās, izmērīju - nekā.
Šodien vairs neko.

Beidzot kas labs. Pirmās analīzes esot negatīvas
Pirmdien zināšu, kas ar pārējām.

Tātad pirmās un otrās analīzes man ir negatīvas. Trešās jāgaida pirmdien. Tā kā uz karstām oglēm būtu uzsēdies, cerams, ka būs negatīvs.
Šodien noskatījamies Blade un Blade II.
No rīta neļāva man gulēt, tad šprice, tad zāles, tad brokastis un vēl sazin kas, biju dusmīgs.

Diena pirms rezultātiem.
O jomajo, pilnīgi bailes vai metas, negribas te vairs palikt

Mama, I'm coming home

Šorīt no rīta nodevu asinis, pēc tam uzpampa vēnas
Nepieturēju spirtiņu kārtīgi
Un vēl mani šodien iemeta milzu kastē, kur sajūta kā kosmosā, lika neelpot un elpot. Apstaroja mani Esmu tagad radioaktīvs Noot.
Rīt meņa vsje dokumenti budjet porjadka, un rīt jau tiekamies ārpusē
Alā danču vakari vēl tak notiek?

Šodienas plānā:
11.10 - How I met your mother jaunākā sērija
11.35 - Two and a half men jaunākā sērija
12.05 - Emīla nedarbi
13.00 - Pusdienas
14.00 - Ugunsgrēks

Un tālāk jau spontāni

Moja serdce ostanavilas...
/Reanimācijas koris/

Dokumenti rokā, eju pēc pusstundas laukā.
The end

esmu laimīgs. esmu mājās.

Tikko noskatījos jaunā seriāla Once upon a time pirmo sēriju, un jāsaka, ka nespēju jau sagaidīt nākamo sēriju. Riktīgi pārsteidza. Seriālu izdomāju skatīties tikai tā iemesla dēļ, ka to seriālu veidojuši tie paši veidotāji, kas veidoja Lost.
Nu riktīgi laba pirmā sērija.

Stāsts sākas ar to, ka pie seriāla galvenās varones ierodas kāds zēns, kas apgalvo, ka ir viņas dēls un ka ir laiks atgriezties mājās - kādā mazā pilsētā. Vēl šis zēns apgalvo, ka pār šo mazo pilsētiņu valda kāds drausmīgs lāsts, kas šīs pilsētas iedzīvotājiem ir licis aizmirst to, kas viņi ir patiesībā - Sniegbaltīte, Sarkangalvīte, Pinokio, princis un citi visiem pazīstamie pasaku tēli.

Mans vērtējums pirmajai sērijai 9/10. Iesaku visiem, kam patīk pasakas, fantāzija un labs stāsts.

Šorīt braucot pēc zālēm noplīsa mašīna. Pastūmām mazliet un aizbraucām ar mikroautobusu.
Mēģis atceļas. Laikam tad tagad jāiet gulēt.

Apdomāju dzīves jēgu. Izrādās, ka apkārt ir bijis, kas tāds, kam vērību pievērsu tā pa īstam tikai tagad. Izdomāju, ka jāiet uzvārīt pelmeņus un noskatīties kādu filmu. Šodien pa māju tikai.
Starp citu, drīz kāds lidos. Tiešām pa daudz.

Tikko pie durvīm atskan zvans. Māte pieiet. Un tur divi sīkie sakrāsojušies prasa - Saldumus vai izjokosim
Nezināju, ka Latvijā kāds tā arī reāli dara

šodien helovīns. nu un?
noskatījos 2. sēriju Once upon a time. Laba
Izdzēru zāles, tagad ugunsgrēks jānoskatās un simpsoni. abas jaunās šodienas sērijas.

[18:34:45] Aleksandrs Gorbunovs: Tominš somiņš: un nezināmā pumpa uz dibena
[18:35:16] Toms Zvejnieks: Taa pumpa ir zinama. tas esi tu!
[18:38:28] Aleksandrs: es nevaru būt pumpa uz tava dibena
[18:54:32] Toms Zvejnieks: vairs nevari, es tevi izspiedu

[19:04:25] Artis Brauns: [19:02] Toms Zvejnieks:

<<< tev jauzvana
tas ir uzticibas talrunis jauniesiem
pastasti, ka tevi sit un uzticies

skatos kaut kādu raidījumu par kādu džeku džungļos. nu īsti normāls viņš nav
atrod kaut kādu milzīgu tārpu, pasaka par viņu dažus vārdus, tad pasaka, ka tās būs viņa brokastis un apēd
tad atrod indīgu čūsku, pastāsta par viņu, uzsver, ka ir ļoti indīga, tad nocērt viņai galvu un ēd nost viņu

Todays topic: Kas jāzina labam pavāram?
Labākā atbilde:
[11:13:50] Aleksandrs: kā pareizi burkanu ielikt katlā, lai pēc tam klients neaizrijās!!!!

Labrīt vai arī, kā man, jau sabojāts rīts. Esmu nesaprašanā ar dažām lietām. Konkrēti runa ir par to, kur var ātri ko apēst. Sarakstu sākšu ar Statoil, it kā jau normāls un pieklājīgs veikals (benzīntanks), bet nez kāpēc man liekas, ka viņi mūs uzskata par vaļēdājiem un mērču rijējiem. Konkrēti runāju par viņu burgeriem, it kā jau garšīgi un ar svaigiem dārzeņiem (vismaz tā viņi apgalvo), bet nu tas viss tiek salikts kopā tā, ka mutē nevar dabūt iekšā, un ja arī esi iedabūjis to mutē, tad visa seja ir ar burgera sastāvdaļām. Vienmēr, pērkot šos burgerus, no kaut kā jāatsakās, lai kaut cik varētu iedabūt iekšā. Bet nē, viņi samet kaudzi tomātus, kaudzi gurķus, kaudzi papriku, milzīgu gaļas blāķi, un tam visam vēl mēģina mērci pa virsu uzstutēt. Tad vēl gribas piebilst par viņu hotdogiem. Tā jau ir daudz maz ok, bet nu tās mērces vienmēr tik daudz tiek saspiestas, ka tas viss sakrājas apakšā un tu dabū rīt mērci. Ja man gribētos mērci, nopirktu kečupu un tāpat rītu. Savukārt Narvesen Hotdogi ir vispār kaut kas ekskluzīvs, nē, drīzāk tā ir pārdevēju vaina. Nopērkot hotdogu vienmēr pirms tam viņiem jāizskaidro, ka mērce jāliek mazmazlietiņ, jo arī šajā gadījumā tiks salikts tik mežonīgi daudz, ka viss tavs baltais krekls pēc tam būs kā pēc karalauka. Nu kādēļ tik ļoti jāpārspīlē ar tām mērcēm?
Vēl varētu runāt par McDonaldu. Šajā sakarā jājautā kādēļ viņi burgeriem liek salātus klāt, ja atverot kastīti, tie vienmēr ir izlidojuši no burgera ārā? Un arī tas apmērs tik milzīgs, ka mutē nevar iedabūt. Varbūt man arī ir maza mutīte... Par Hesburgeru vispār negribētos runāt - briesmīga un lēna apkalpošana, nebaudāms ēdiens.
Šad tad vēl izvēlos iestādi Pelmeņi, tie ir daudz maz ok, izņemot tos, kas ir Centrālajā stacijā. Nu drausmīgi, ēd un tev garām kāds bomzis noiet. Strādā tur arī drausmīgs personāls. Ēdiens nebaudāms.
Vēl Chilli pica būtu jāpiemin. Man liekas, ka tur ēdiens ar katru reizi paliek negaršīgāks un negaršīgāks. Un līdz ar to arī dārgāks, no apkalpošanas kultūras arī viņiem nav nekādas sajēgas. Ilgi jāgaida.
Nesen sanāca iemaldīties arī Casablankā, ieej, it kā zolīda iestāde, pēc kāda laika tu saproti, ka tur nav viesmīļu sistēma, traukus no galdiņa arī neviens nenovāc, kādu laiku tu dabū sēdēt ar iepriekšējo apmeklētāju traukiem. Vismaz vari papētīt viņu neapēstos salātus. Beigās pēc pusstundas ilgas gaidīšanas, viņi paziņo, ka tehnisku iemeslu dēl pasūtīto nevarēs atnest, vismaz naudu atdeva.
Lūk, varbūt tomēr vienmēr jānēsā līdzi burciņa ar mājās taisītu soļanku un maizīti ar desas šķēli.