![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Rudens antidepresantos nav izdomāts stāsts, ne proza, ne dzeja, ne luga, ne... Tas ir lidojums domās. Mērķis ir izsāpēt pazudušu un ne tik pazudušu cilvēku sāpes un ilgas, tās ir zāles jeb pilnīgs, žargonismā sakot, sviests. Vai tev ir rudens depresija? Ja nav, tad palasi prieka pēc un pasmejies, arī smiekli ir labi.
Bija kluss rīts. Hermanis brauca mikroautobusā un pakasīja sev kāju. Ārā bija skaidrs un saulains, nu jau vasaras rīts. Kāda sieviete zaļā kleitā paiet garām, domādama laikam, ka ir dievs. Aiz viņas kafejnīcas durvis, kur bulciņas tirgo. Varētu jau kādu nopirkt, bet šai saulainajā rīta, tveices karstumā Hermanim sēžot pie paša mikroautobusa loga, raisījās domas. Domas par Helgu, kuru lietus lēni skaloja prom. Šim lietum vēlējās līdzi viņš līst. Tik nespēja tie kopā vairs. Kāpēc? Visu no sākuma...
Un šādi aizsākas kārtējais nezināmais cilvēku dzīvesstāsts. Kam līst mums svešu cilvēku dzīvēs? Kas pašiem nav savējās? Bet tā interese, tā interese!
Kurš ieslēdza to debīlo sirēnu!??? Jau kādas 4 minūtes pīkst, bet nekādu katastrofu nenotiek, nenotiek nekas.Pagājis mazs laiciņš. Kļūst tā jocīgi. Mistika. Sēdēt neziņā. Pagulēt dēļ tās skaņas nav iespējams... Kas varbūt halucinācijas? Vai tad tiešām tas tikiztēlē notiek?Apklusa!Kādēļ tā sirēna tika ieslēgta??? Vai dēļ tās meitenes, kas pag āja garām? Hermanis vienkārši atslēdza domas un aizmiga. Nākamā pietura – Pļavnieki. He, kā te derētu kāds Elsberga dzejolis klāt, piemēram, par Pļavnieku bērziem. Bet Hermanim bērzu nebija ne prātā, viņš pamodās un devās pie viņas ar cerību, ko atgūt. Bet pieejot pie viņas mājas, viņš apstājās.
Tik klusums kaut kur māj. Esmu pārvērties. Es nezinu kurp iet, ko darīt! Kā saka - cilvēks nemainās! Es mainos? Nāk tikai viss man pāri. Bet ne man vienam, arī pār jums! Galu galā, pār visiem liktenis viens – skaļi Hermanis domāja un lauzās ar kādu spēku viņā. Dvēseliskā apokalipse. Dvēseliskā apokalipse ir tā, kas mauc pa seju ik dienas, un tik rītos, kad pirmās sekundes vēl aizvērtas acis, ir miers un klusums. Un viņš aizsmēķē cigareti, domājot, vai stresa pēc? A kas ir stress? Vai tad tas nav iedomāts tēls? Un pa kapeikām iet viņa dzīve. Krīt tās pa vienam tukšā automātā, un ja paveicās? Ko tas maina? Mīlestību ar to nesadziedēsi, tik savu maku! Cik liela nozīme ir veiksmei? Atbilde - nekāda, ja nav ar ko kopā to dalīt. Nē, ir jauki vismaz vienu nakti sajusties kā miljonāram, kurš var atļauties dārgākos kokteiļus, dārgākos cigārus... Bet kāda jēga no tā? Veiksme ir daļēji saistīta ar laimi, tāpat kā neveiksme ar nelaimi. Bet dvēseliskā laime no veiksmes ir nošķirta ar diviem episku stāstu zobeniem, tas tā, lai katrs savā vietā.
Vai tad rudens nav jau klāt? Man jau liekas, ka lapas oranžas tīko pēc slapjās un dubļainās zemes. Varbūt mums arī visiem rudenī jānokrīt duļķos? Izbaudīt šo melnumu, lai nāk ziema un pavasaris. Rudens ir klāt, es jūtu to. Bet jūs ne. Kas zin, varbūt kļūdos? Es tikai glābju domu.
Varbūt tikai dažas sekundes? Labi, pāris minūtes? Vēl stundas. Var. Diena vai dažas, nedēļa... Jau ilgi. Mēnesis, gadalaiks... Un tā paiet gads, gadi...
Un mēs paliksim veci, un domāsim, kādēļ toreiz, kad man bija iespēja, es nebiju drošāks?
Nospiest atpakaļpogu un es atgriežos ne tālāk par tagadni, bet te un tagad. Un iespēja man ir! Iespēja būt drošākam, un domāju par to, tikai domāju. Dažas sekundes, labi, pāris minūtes? Hermanis maldījās. Tikai pāris soļu viņu šķir no kārtējā Helgas atteikuma.
Ir pagājis laiks. Hermanis ir izlēmis atgriezt to, ko patiešām visu laiku vēlējies. To, bez kā nevar izdzīvot, to, bez kā nevar izpalikt, to, bez kā nevar pastāvēt! Es zinu, ka daudziem tas nepatiks, bet man pilnīgi vienalga par to, un pilnīgi nospļauties par to! Tā ir viņa dzīve! Un es zinu, lai būtu laimīgs - viņam ir jābūt tā un tā ir jānotiek! Es esmu par to pārliecināts! Pilnīgi un noteikti!!! Vienīgi jāzin atbilde. Atbilde, kuru gaida vairāk par visu! Tā ir viņa, un iespējams, viņu dzīve! Pati labākā dzīve!
Katram dzīve dalās vairākās daļās. Katrs šīs daļas definē pats. Hermanim pašlaik tās ir divas - ir un nav daļas, tas ir tas pats pozitīvais un negatīvais. Un visbiežāk viss ir otrādāk nevis kā pasakās, ka sākas slikti un beidzas laimīgi. Kurš reāli var nosaukt piemēru iz dzīves, kad viss beidzas laimīgi?Neskaitot nāvi, tas jau ir pašsaprotami. Viss īstenībā un "matrixaliālajā" pasaulē sākas laimīgi un beidzas nelaimīgi. Un te var piemetināt idejas par laimi. Hermanim bail no tās nelaimes.
Nožēla, ka izkrists laimei no rokām.
Un atkal jau. Pilnīgi negaidot atnāk. Šī sāpe, šī smeldze lēni un mokoši viņu nogalina. Ar visiem ir savādāk - tiek dota otra iespēja. Tik man ne, tik man ne.. Varbūt būšu pats nolādējis sevi ar vārdiem? Hermanis mocīja sevi vēl kā nekad.
Viņš nesaprot, kādēļ tā... Viss ir aizlaists jau prom, viss ir jau zināms, bet tomēr Helga vēl nepazūd no viņa sirds... no viņa sapņiem... Pat aizverot acis uz mirkli, viņa atnāk, un viss ir kā sapņos mēdz būt. Un tad pamošanās realitātē.
Hermanis saņēmās un piezvanīja pie viņas durvīm, kuras atvēra sieviete zaļā lakatā. Uz klusi nobijušos jautājumu par Helgu, tika saņemta atbilde:
-Helga vairs šeit nedzīvo, pēc kāzām viņa ar saviem pirmdzimtajiem devās dzīvot uz Īriju. Vai nevēlaties ienākt uz kafiju?
Un nāks tiesas diena, kad cilpa ap kaklu savilksies cieši, jo cieši. Velns tik zina, kuram šo visu vajadzēs pēc tam savākt. Laiks mūs spīdzina, un laiks apstāsies.
/2009. gads/
Bija kluss rīts. Hermanis brauca mikroautobusā un pakasīja sev kāju. Ārā bija skaidrs un saulains, nu jau vasaras rīts. Kāda sieviete zaļā kleitā paiet garām, domādama laikam, ka ir dievs. Aiz viņas kafejnīcas durvis, kur bulciņas tirgo. Varētu jau kādu nopirkt, bet šai saulainajā rīta, tveices karstumā Hermanim sēžot pie paša mikroautobusa loga, raisījās domas. Domas par Helgu, kuru lietus lēni skaloja prom. Šim lietum vēlējās līdzi viņš līst. Tik nespēja tie kopā vairs. Kāpēc? Visu no sākuma...
Un šādi aizsākas kārtējais nezināmais cilvēku dzīvesstāsts. Kam līst mums svešu cilvēku dzīvēs? Kas pašiem nav savējās? Bet tā interese, tā interese!
Kurš ieslēdza to debīlo sirēnu!??? Jau kādas 4 minūtes pīkst, bet nekādu katastrofu nenotiek, nenotiek nekas.Pagājis mazs laiciņš. Kļūst tā jocīgi. Mistika. Sēdēt neziņā. Pagulēt dēļ tās skaņas nav iespējams... Kas varbūt halucinācijas? Vai tad tiešām tas tikiztēlē notiek?Apklusa!Kādēļ tā sirēna tika ieslēgta??? Vai dēļ tās meitenes, kas pag āja garām? Hermanis vienkārši atslēdza domas un aizmiga. Nākamā pietura – Pļavnieki. He, kā te derētu kāds Elsberga dzejolis klāt, piemēram, par Pļavnieku bērziem. Bet Hermanim bērzu nebija ne prātā, viņš pamodās un devās pie viņas ar cerību, ko atgūt. Bet pieejot pie viņas mājas, viņš apstājās.
Tik klusums kaut kur māj. Esmu pārvērties. Es nezinu kurp iet, ko darīt! Kā saka - cilvēks nemainās! Es mainos? Nāk tikai viss man pāri. Bet ne man vienam, arī pār jums! Galu galā, pār visiem liktenis viens – skaļi Hermanis domāja un lauzās ar kādu spēku viņā. Dvēseliskā apokalipse. Dvēseliskā apokalipse ir tā, kas mauc pa seju ik dienas, un tik rītos, kad pirmās sekundes vēl aizvērtas acis, ir miers un klusums. Un viņš aizsmēķē cigareti, domājot, vai stresa pēc? A kas ir stress? Vai tad tas nav iedomāts tēls? Un pa kapeikām iet viņa dzīve. Krīt tās pa vienam tukšā automātā, un ja paveicās? Ko tas maina? Mīlestību ar to nesadziedēsi, tik savu maku! Cik liela nozīme ir veiksmei? Atbilde - nekāda, ja nav ar ko kopā to dalīt. Nē, ir jauki vismaz vienu nakti sajusties kā miljonāram, kurš var atļauties dārgākos kokteiļus, dārgākos cigārus... Bet kāda jēga no tā? Veiksme ir daļēji saistīta ar laimi, tāpat kā neveiksme ar nelaimi. Bet dvēseliskā laime no veiksmes ir nošķirta ar diviem episku stāstu zobeniem, tas tā, lai katrs savā vietā.
Vai tad rudens nav jau klāt? Man jau liekas, ka lapas oranžas tīko pēc slapjās un dubļainās zemes. Varbūt mums arī visiem rudenī jānokrīt duļķos? Izbaudīt šo melnumu, lai nāk ziema un pavasaris. Rudens ir klāt, es jūtu to. Bet jūs ne. Kas zin, varbūt kļūdos? Es tikai glābju domu.
Varbūt tikai dažas sekundes? Labi, pāris minūtes? Vēl stundas. Var. Diena vai dažas, nedēļa... Jau ilgi. Mēnesis, gadalaiks... Un tā paiet gads, gadi...
Un mēs paliksim veci, un domāsim, kādēļ toreiz, kad man bija iespēja, es nebiju drošāks?
Nospiest atpakaļpogu un es atgriežos ne tālāk par tagadni, bet te un tagad. Un iespēja man ir! Iespēja būt drošākam, un domāju par to, tikai domāju. Dažas sekundes, labi, pāris minūtes? Hermanis maldījās. Tikai pāris soļu viņu šķir no kārtējā Helgas atteikuma.
Ir pagājis laiks. Hermanis ir izlēmis atgriezt to, ko patiešām visu laiku vēlējies. To, bez kā nevar izdzīvot, to, bez kā nevar izpalikt, to, bez kā nevar pastāvēt! Es zinu, ka daudziem tas nepatiks, bet man pilnīgi vienalga par to, un pilnīgi nospļauties par to! Tā ir viņa dzīve! Un es zinu, lai būtu laimīgs - viņam ir jābūt tā un tā ir jānotiek! Es esmu par to pārliecināts! Pilnīgi un noteikti!!! Vienīgi jāzin atbilde. Atbilde, kuru gaida vairāk par visu! Tā ir viņa, un iespējams, viņu dzīve! Pati labākā dzīve!
Katram dzīve dalās vairākās daļās. Katrs šīs daļas definē pats. Hermanim pašlaik tās ir divas - ir un nav daļas, tas ir tas pats pozitīvais un negatīvais. Un visbiežāk viss ir otrādāk nevis kā pasakās, ka sākas slikti un beidzas laimīgi. Kurš reāli var nosaukt piemēru iz dzīves, kad viss beidzas laimīgi?Neskaitot nāvi, tas jau ir pašsaprotami. Viss īstenībā un "matrixaliālajā" pasaulē sākas laimīgi un beidzas nelaimīgi. Un te var piemetināt idejas par laimi. Hermanim bail no tās nelaimes.
Nožēla, ka izkrists laimei no rokām.
Un atkal jau. Pilnīgi negaidot atnāk. Šī sāpe, šī smeldze lēni un mokoši viņu nogalina. Ar visiem ir savādāk - tiek dota otra iespēja. Tik man ne, tik man ne.. Varbūt būšu pats nolādējis sevi ar vārdiem? Hermanis mocīja sevi vēl kā nekad.
Viņš nesaprot, kādēļ tā... Viss ir aizlaists jau prom, viss ir jau zināms, bet tomēr Helga vēl nepazūd no viņa sirds... no viņa sapņiem... Pat aizverot acis uz mirkli, viņa atnāk, un viss ir kā sapņos mēdz būt. Un tad pamošanās realitātē.
Hermanis saņēmās un piezvanīja pie viņas durvīm, kuras atvēra sieviete zaļā lakatā. Uz klusi nobijušos jautājumu par Helgu, tika saņemta atbilde:
-Helga vairs šeit nedzīvo, pēc kāzām viņa ar saviem pirmdzimtajiem devās dzīvot uz Īriju. Vai nevēlaties ienākt uz kafiju?
Un nāks tiesas diena, kad cilpa ap kaklu savilksies cieši, jo cieši. Velns tik zina, kuram šo visu vajadzēs pēc tam savākt. Laiks mūs spīdzina, un laiks apstāsies.
/2009. gads/