Par visu un neko

Sēdēja kāds vecis vannā. 2008. gada decembrī. Nu tā, ka ūdens apsedz viņu visu. Pilnīgi visu, katra mazākā ķermeņa daļa bija zem ūdens. Virspusē plīvojās tik daži sirmi mati. Vecim bija arī vārds. Kaut kāds. Viņš gulēja tur. Neviens pat nezināja, ka kāds tajā dzīvoklī dzīvoja. Vecis bija diezgan kluss. Pat īsti nav zināms, kā viņš tika atrasts. Cik ilgi viņš tur gulējis, arī nav zināms. Jābrīnas, vai vispār viņš ir eksistējis.
Mājas saimniece iebrāzās pa durvīm precīzi pusdienlaikā. Viņai vajadzēja savākt dzīvoklī palikušās mantas, lai atbrīvotu vietu jaunajiem īrniekiem. Iebrāzās ar kartona kasti, ko paņēmusi pie tuvākā lielveikala miskastēm.
Istabā bija tikai skapis ar pāris lupatām, dīvāns un galds. Apkrauts galds ar visādiem sūdiem.
Saimniece nopūšas, ka nav te tik daudz ko vākt. Iemet šī kastē pāris vecas fotogrāfijas ar kādu jaunu pāri, kaut kādu gredzenu, dažas klades ar dzejoļiem, četras atplēstas vēstules un tukšu telefongrāmatiņu.
Izgāja vecene laukā un izmeta to visu pie mājas esošā atkritumu konteinerā.
Uz vakarpusi uzpūta liegs vējiņš, uzlidinot gaisā vienu atplēstās vēstules saturu:
"Labāk nomirt vienam nekā dzīvot bez tevis
1951. gada 10. aprīlis"