Par visu un neko

Meija sēdēja viņam blakus. Viņa pacēla rokas un noņēma sirsniņveida kaklarotu nost no kakla. Pasaulē skaistākās acis ieskatījās viņa acīs. Viņa aplika šo kaklarotu ap Mateja kaklu.

-Kamēr vien tā būs tev apkārt, tikmēr es zināšu, ka tavā sirsniņā esmu vien es.

-Tā tur būs vienmēr. Te, pie manām krūtīm.

To pateicis, viņš noskūpstīja Meijas saldenās lūpas.

Skanēja kāda balss. Tumsa. Matejs centās atvērt acis. Balss spiedās cauri smadzenēm kā ātra bulta. Acis smagi pretojās. Matejs sauca pēc viņas. Meija.

- Matej? Vai jūs mani dzirdat?

- Meija... Meija...

- Matej?

Satumsa.

Matejs pamodās apskāvis Meiju. Viņa vaigs liegi veldzējās pret viņas maigo muguru. Savās plaukstās viņš turēja viņas maigos pirkstus. Viņš vēlējās, kaut būtu iespēja būt viņai vēl tuvāk. Ar maigu skūpstu uz viņas pleciem, viņš pamodināja jaukāko būtni, ko viņa acis šajā pasaulē bija skatījušas.

- Matej?

- Jā, manu sirsniņ.

- Apskauj mani ciešāk.

Viņš satvēra cieši, jo cieši viņu savās skavās, bet tajā pašā laikā tik viegli un maigi, izjuzdams viņas patīkamo trauslumu.

- Neatlaid, nekad neatlaid mani vaļā.

- Nekad, manu sirsniņ!

Viņš pievēra acis, vairs nespēdams tās atvērt. Tās bija kļuvušas par smagu.

- Matej? Jūs mani dzirdat?

Kam pieder šī balss. Matejs to nepazina.

Viņš cīnījās tai pretī, kad ar kā nezināmu spēku acis atvērās.

Matejs stāvēja lidostā. Viņš ar dzeltenu orhideju pušķi tur stāvēja un gaidīja. Bija pagājis vesels gads. Viņa atgriežas. Matejs bija uztraucies. Drīzāk nobijies. Viņš nezināja, vai Meija vēl mīlēs viņu. Tomēr bija pagājis gads. Un tur viņa bija. Viņa vienkārši stāvēja un raudzījās viņam pretī. Mateju pārņēma panika. Sirds sitās kā negudra. Meija lika pirmo soli... Un pusceļā viņu lūpas saskārās. Meija bija atgriezusies. Mateja krūtis pārņēma dzirkstis. Viņš tiešām sajuta tās.

Atkal šī balss.

Durvis atvērās. Priekšā stāvēja Meija. Matejs nezināja, ko sacīt. Meija aicināja viņu ienākt.

- Meija...

Meija apķēra Mateju un dāvāja viņam brīnišķīgāko skūpstu. Skūpsts ilga mūžību un tajā pašā laikā vien mirkli. Matejam tajā mirklī piederēja viss. Meija.

- Es mīlu tevi.

Priekšā bija griesti.

- Kur ir Meija?

- Matej? Te es.

- Meija...

- Matej, vai tu mani dzirdi?

- Kur ir Meija?

- Matej, vai tu atceries, kas notika?

- Nē...

- Matej, tu jau sešus gadus guli komā. Ārsti pat neticēja, ka tu pamodīsies.

- Tij?

- Ja, tas esmu es. Tikai mierīgi. Nerunā daudz. Tu esi pieslēgts pie sistēmas, tā tevi uztur pie dzīvības.

- Kur ir viņa?

- Tu neko neatceries...

Matejs aizmiga.

Mateja rokās gulēja ierocis. Meija bija aizgājusi pavisam. Viņš trīcēja. Galvā šaudījās visādas domas. Nebija iespējams vairs glābt neko. Viņš nespēja pat glābt vairs sevi.

- Es padodos, mīlu tevi...

Mateja ierocis izšāva...

No rīta Tijs atrada Mateju guļam. Mateja acis liecināja par asarām. Matejs naktī bija atslēdzis sevi no sistēmas. Uz Mateja krūtīm gulēja sirsniņveida kaklarota.

- Viņš atcerējās...

Matejs atvēra acis. Viņa skavās gulēja viņa.

- Es nekad tevi neatlaidīšu vairs...