Par visu un neko

Katru rītu aizejot, viņš atskatījās atpakaļ. Viņš zināja, ka viņa būs pie loga un ar burvīgāko skatienu pavadīs viņu. Tās bija divas dzidras mīļuma pilnas acis, kas raudzījās, kā viņš pazūd tālumā. Tādos brīžos viņš vēlējās, lai varētu izdzēst dienu, to kas ir starp rītu un vakaru, lai varētu ātrāk atgriezties pie viņas. Šīs eņģeļa acis vienmēr vēroja viņu, viņas vienmēr bija šajā logā. Pat ja ārā lija vai sniga, viņam vienmēr šīs acis bija kā silta vasaras saule, kas pavadīju viņu domās visu dienu.
Pat ja viņš devās prom dusmās, viņš vienmēr atskatījās. Viņa gaidīja. Viņa vienmēr gaidīja. Vai nu ar smaidu uz lūpām, vai ar asarām acīs, bet viņa tur vienmēr bija. Un viņš vienmēr ieradās. Vienmēr. Tas bija viņa smaids, tās bija viņa asaras.
Un tad kādu dienu viņš aizgāja un logs bija tukšs. Viņš stāvēja un gaidīja, bet logs bija tukšs kā smilšainākais tuksnesis. Viņš devās katru dienu pārliecināties, vai tiešām viņa ir pazudusi, līdz kādu dienu viņš atspulgā ieraudzīja tikai sevi... Viņš bija palicis pilnīgi viens.
Un tad kādu dienu logam kāds aizvēra aizkarus ciet...