Par visu un neko

Galvā nozibsnīja moments. Tur bija kas neskaidrs. Viņš centās ieraudzīt, bet tas bija tik sarežģīti. Cauri tumsai skatīdamies viņš redzēja kaut ko atspulgojamies, bet tumsa bija pārāk spēcīga, lai to saskatītu. Lai kā arī censtos, viņš neredzēja. Tas nāca virsū, ar vien ātrāk tas nāca virsū. ...352.. Šie cipari ietriecās viņam tieši sejā, pārpludinādami visu ar asinīm.
Sejas. Priekšā bija dažādas sejas, kas vēroja viņu.
- Viņš atjēdzas. Jums viss kārtībā?
- Hmm, - viņš vājā balsī centās apjēgt situāciju.
- Izsauciet ātros, - kāda balss kliedza.
- Jūs esat smagi cietis, vai jūs mani dzirdat?, - kāds vaicāja.
- Jā, kas notika? - viņš pamanīja, ka apkārt mētājas stikla lauskas.
- Nekustaties. Jūs nokritāt zemē...
- No kurienes?
- No tā loga.
Viņš palūkojās uz blakus stāvošo ēku ar stāvu augstāk un augstāk līdz pašā augšienē pamanīja kādu logu.
- Ātros jau izsaucām, tikai nekustaties. Kas notika? Kā jūs sauc?
- Es... Es nezinu... Es neatceros..., - tai mirklī viss satumsa, viņš bija zaudējis samaņu.

Atvērās palātas durvis, pa kurām ienāca ārste.
- Nu apsveicam, Nezināmā kungs, šodien laidīsim jūs laukā.
- Es taču teicu, nevajag smieties par mani, sauciet mani par Elaiju.
- Bet jūs taču labi zināt, ka tas nav jūsu vārds.
- Tas ir viss, kas man pašlaik pieder. Viss, ko atradu savās drēbēs, bija sērkociņu kastīte, mazliet naudas un zīmīte ar vārdu Elaijs. Elaijs Mindango.
- Bet tas tik pat labi var nebūt jūsu vārds.
- Bet tas ir viss, kas man pašlaik ir.
- Neuztraucies, gan jūsu atmiņa atgriezīsies. Tas ir tikai laika jautājums, bet citādi jums viss ir kārtībā, tādēļ esat brīvs, Nezināmā kungs.

Elaijs stāvēja pilsētas ielās, viens pats. Viņš nezināja, kurp doties, ko iesākt, viņš pat nezināja, kas viņš ir. Kas esmu es, pie sevis viņš jautāja. Kas es esmu? Kas es esmu? Domās viņš slapstījās pa ielu, meklējot atbildi uz šo jautājumu. Kas esmu?
Skaļš auto signāls izsita šīs domas no ierindas, un acīm garām notriecās automašīna, nogāžot Elaiju gar zemi.
- Laikam esmu neveiksminieks, - guļot viņš nodomāja.
- Jums viss kārtībā? Es ļoti atvainojos, es nezinu... Es braucu, un tad, pēkšņi...
Viņa priekšā stāvēja eņģelis. Viss, esmu pagalam, domāja Elaijs. Tad šāda ir tā paradīze, ja būtu zinājis, ka eņģeļi ir tik skaisti, būtu ātrāk savu dzīvi beidzis.
- Un tad es pamanīju jūs, un es nespēju nobremzēt, man likās, ka esmu nogalinājusi jūs... Jūs dzirdat mani?
- Es esmu miris?
- Ak vai, tepat ir slimnīca, es tūlīt kādu pasaukšu.
- Nevajag, man viss kārtībā, - Elaijs saprata, ka tā ir realitāte, - es tikai bailēs apgāzos.
- Tiešām būs viss labi?
- Tiešām.
- Jūs viss esat dubļos.
Elaijs pamanīja, ka ir iekritis diezgan lielā dubļu lāvā.
- Jums jāatnāk pie manis uz kafiju, vismaz kaut kā vēlos atlīdzināt, par savu neveiklību.
- Jā, protams... Tas ir, nē, būs jau viss labi, - kaut gan viņš bija gatavs doties ar viņu kaut līdz zemes galam. Kaut kas dīvaini rotaļājās viņa krūtīs. Šī sieviete bija apbūrusi viņu, kaut arī tie līdzekļi nav bijuši tie labākie, bet dēļ tādas sievietes, viņš bija gatavs mesties uz mašīnas vēl un vēl.
- Nē, es uzstāju, pie reizes izmazgāšu jūsu mēteli, tas viss ir dubļos. Lūdzu, man tas ir svarīgi, savādāk mani mocīs sirdsapziņa, kas naktī kliegs uz mani - tu notrieci cilvēku un pat drēbes viņam nevarēji izmazgāt.
Tai mirklī viņi abi sasmējās.
Pēc mirkļa viņi jau kāpa pa trepēm uz augšu.
- Piedod, dzīvoju es astotajā stāvā, un lifts nedarbojas jau labu laiku.
- Tas nekas, gan pārdzīvošu.
Viņa sāka rakāties savā somā, meklēdama atslēgas.
- Lūk, te es dzīvoju, nav nekāda pils, bet tomēr mans, - viņa nostājās pie kāda dzīvokļa durvīm
Dzīvoklis nr. 352.
- 352? Interesants skaitlis, - noteica Elaijs un devās iekšā.
- Droši ejat istabā, apsēžaties, es tūlīt nākšu.
Elaijs novilka apavus, netīro mēteli un devās iekšā. Pirmais, ko viņš pamanīja, bija kāds foto uz plaukta. Tā bija viņa, šī sieviete, kas tā saistīja viņa domas.
- Linda.
- Kas? - Elaijs iztrūkās.
- Šķiet, ka mēs neiepazināmies, mans vārds ir Linda, - viņa piepildīja istabu ar savu brīnišķīgo smaidu.
- Ak, jā. Elaijs.
- Elaijs? Vēl viens... Dīvaina gan tā dzīve.
- Kā lūdzu? Vēl viens?
- Ak, neņemiet galvā, es tik tā. Dodiet labāk savu mēteli šurp, lai var izmazgāt. Vai, es redzu, ka jūsu bikses arī ir galīgi dubļos. Dodiet arī tās.
- Nē, nevajag, tiešām nē.
- Nekautrējaties.
- Lūdzu nē, - Elaijs kaunīgi iesaucās.

Vakarpusē Elaijs sēdēja uz Lindas dīvāna un raudzījās, kā uz radiatoriem žūst viņa jaka un bikses.