Šmits tomēr nepārprotami attaisnoja nacistiskā režīma iedibināšanu, tostarp Hitlera antikonstitucionālo (ko ar zināmu izveicību viņam izdevās interpretēt kā konstitucionālu) izrēķināšanos ar politiskajiem pretiniekiem. Kas gan nenozīmē, ka viņa teoriju, kas ietekmējusi visdažādāko politisko spektru domātājus, varētu reducēt uz viņa angažētību, lai gan saistība šajā gadījumā ir visai uzkrītoša.

Man radies iespaids, ka Šmita valsts un pilsoniskās sabiedrības nošķīruma būtība ir tāda, ka pilsoniskā sabiedrība nevar aizstāt valsti, jo tai nepiemīt valsts specifiski politiskā iedaba. Pilsonisko sabiedrību viņš identificē ar jebkuru ne tīri politisko jomu – kā ētika, reliģija, ekonomika (vai vispārīgi – kultūra). Kāda ekonomiska, ētiska vai reliģiska kopiena pati par sevi nav politiska, tā tāda kļūst tad, kad ekonomiskais/ētiskais/reliģiskais utt. kļūst par līdzekli politiskā drauga/ienaidnieka nošķīruma izdarīšanai. Jo, jā, kamēr šis nošķīrums nav izdarīts, ir tikai plurālisms un piederība dažādām kopienām, ar ko nepietiek, lai radītu politisku vienību. Viņš saka, ka šīs lietas nevajag jaukt tādā ziņā, ka nevajag dzīvot ilūzijā, ka valsts var iztikt bez politikas, t.i., bez nošķīruma akta. Un šajā ziņā Mufe viņam piekrīt – viņa tieši novērtē to, kā Šmits ir noformulējis, kas ir ‘politiskais’.
Vai Mufe identificē valsti un pilsonisko sabiedrību – grūti pateikt, viņa pati izvairās no pilsoniskās sabiedrības jēdziena, bet, ja to saprot vienīgi kā indivīdu sfēru ar dažādām interesēm, tad viņa to tomēr neidentificē ar valsti tādā ziņā, ka uzskatītu, ka vienīgais valsts uzdevums ir palīdzēt pēc iespējas pilnīgāk visiem realizēt šīs intereses, jo, kā jau saka Šmits, rezultāts būs vieni vienīgi konflikti bez stabilitātes, un nekāda politiskā kopiena te nevar izveidoties. Viņa daļēji pievienojas Šmita liberālisma kritikai par to, ka tas mēģina depolitizēt politisko arī, piemēram, pieņemot, ka valsts pamats var būt tīri ētiskas nostādnes (kā cilvēktiesības, taisnīgums), jo arī tās nevar būt par pamatu politiskai kopienai.
Viņa tieši piekrīt Šmitam, ka nevajag pieņemt ilūziju, ka no politiskā var atbrīvoties, aizvietojot to ar kaut ko citu. Un viņa piekrīt, ka ‘politiskā’ neatņemama sastāvdaļa ir antagonisms. Atšķirība no Šmita ir tajā, ka viņa domā, ka šis antagonisms ir pieļaujams politiskās kopienas iekšienē, tam nav jābūt tikai ar ārējām grupām. Šmitam tas nav iedomājams, jo viņam politiskā kopiena rodas nošķīruma draugi/ienaidnieki rezultātā, bet Mufe grib svešo elementu, ko Šmits sauc par “ienaidnieku”, aizstāt ar “pretinieku”, lai izslēgtu “ienaidnieka” variantā pastāvīgi klātesošos iznīcināšanas (tostarp fiziskās iznīcināšanas) draudus. Šādu izmaiņu rezultātā svešajam nav nepieciešami jābūt pilnībā izslēgtam, t.i., konflikts var norisināties arī politiskās kopienas iekšienē, ne vien ar ārējiem pretiniekiem.
Mufe gan arī neaizstāv neierobežotu plurālismu tieši Šmita argumentu dēļ, viņa to pieļauj tādā mērā, kādā tas ir savienojams ar liberālas demokrātijas pastāvēšanu. Viņa piekrīt, ka ir jābūt kaut kādam konsensam par ētiski-politiskiem principiem un vērtībām. Piemēram, ir jābūt kopīgām pamatinstitūcijām, un atsevišķām grupām vienā valstī nedrīkst būt atšķirīgas tiesiskās sistēmas. Plurālisms ir pieļaujams un vēlams tādā ziņā, ka ir iespējamas dažādas šo vērtību un institūciju interpretācijas. Kas, iespējams, maz ko atrisina, jo tieši šajā aspektā jau plurālisms kļūst īsti problemātisks, bet viņa jau arī nesaka, ka ir iespējams risinājums, kas nodrošinātu pilnīgu stabilitāti. Īsumā robeža būtu tāda, lai valsts varētu pastāvēt kā liberāla demokrātija – lai plurālisms nenovestu pie demokrātijas deficīta un netiktu pazaudēta varas leģitimitāte, un tajā pašā laikā lai demokrātiski pieņemtie lēmumi neizslēgtu neproporcionāli daudz atšķirību. Lai kā arī vilktu šo robežu, viņa domā, ka demokrātijā ir iespējams daudz lielāks plurālisms, nekā to pieļautu Šmits un arī nekā tajās reāli bieži vien tiek pieļauts.