Izlasīju nesenu satori rakstu par demokrātijas iedzīvināšanu ekonomikā un komentārus, un tie mani vēl vairāk uzvedināja uz domām par nesen lasītu tekstu par demokrātijas un liberālisma attiecībām, par kuru atceros gandrīz katru reizi, kad redzu kādu diskusiju par politiskiem konfliktiem. Tur iezīmējās viens konflikts, kas Latvijā bieži vien parādās diskusijās implicīti vai tiek pieminēts garāmejot, lai gan, man šķiet, vismaz teorētiski, nav izvērsti aplūkots (ja ir, būtu ļoti interesanti to redzēt), bet kas Rietumeiropā tiek aktīvi risināts teorijā un praksē. Šķiet, ka pastāv vispārējs konsenss, ka demokrātija ir kaut kas labs un vēlams, un galvenā tās problēma ir – kā panākt, lai demokrātija darbojas, kā to padarīt par realitāti. Tajā pašā laikā izvēles, kuras pieņemtas vai kuras varētu pieņemt demokrātiski, it īpaši pēdējā laikā Eiropā un ASV, daudzos rada sašutumu, jo šķiet, ka šādi lēmumi ir pretrunā ar demokrātiskas valsts vērtībām. Tajā pašā laikā pretoties šīm izvēlēm nozīmētu pretoties demokrātijai. Tāpēc rodas jautājums - kā tas iespējams? Šajā sakarā domāju par Šantalas Mufes darbu “Demokrātiskais paradokss”, kurā tieši izcelts tas, ka pastāv fundamentāls pārpratums par demokrātijas būtību (redzu, ka fragments no cita viņas darba ir bijis publicēts Punctum, tomēr neizskatās, ka tas raisījis kādu īpašu interesi, turklāt kā ievads viņas idejās tas, manuprāt, ir pārāk komplicēts). Mufe norāda, ka modernā demokrātija tiek saprasta kā idejiski nesaraujami saistīta ar noteiktām vērtībām, lai gan patiesībā demokrātijai šāda saistība nav nepieciešama. Modernajā demokrātijā demokrātiskais aspekts, kā suverenitāte, tautas vara, ir sajūgts ar liberālisma vērtībām, kā likuma vara, individuālā brīvība, cilvēktiesības un taisnīgums, tādējādi tā tiek izprasta kā liberāla demokrātija. Šī saikne nereti tiek uzskatīta par kaut ko pašsaprotamu, bet tā nebūt nav – demokrātijas un liberālisma idejas nāk no atšķirīgām tradīcijām, un to saistība ir konfliktu un kompromisu rezultāts. Politiski konflikti tiek neadekvāti saprasti tāpēc, ka tik bieži gan teorijā, gan praksē cilvēki uzskata, ka demokrātija un liberālisms ir nepieciešami saistīti, un ignorē, ka starp tiem patiesībā pastāv spriedze.

Demokrātija paredz nošķīrumu starp “mums” un “viņiem”, jo bez šī nošķīruma nav skaidrs, kas ir “demos”, savukārt liberālisms, kas saistīts ar taisnīguma un cilvēktiesību idejām (kuru izpratne arī mainās) paredz ierobežojumus tautas varai. Tāpēc starp demokrātiju un liberālismu vienmēr būs spriedze (tiktāl Mufe balstās Karla Šmita teorijā, vienīgi viņš domāja, ka starp tiem ir nepārvarama pretruna). Mufe tieši saka, ka nereti gan no liberāļu, gan demokrātu spektra puses notiek dažādi mēģinājumi liberālās demokrātijas principus interpretēt sev izdevīgākā veidā. Piemēram, interpretēt demokrātiju kā vērtīgu vienīgi kā līdzekli individuālo brīvību nodrošināšanai un liberālu institūciju uzturēšanai vai pieņemt, ka demokrātija pēc būtības ir liberāla, tāpēc tie demokrātiski pieņemtie lēmumi, kas nav liberāli, nav patiesi demokrātiski, un līdz ar to ir neleģitīmi. Vai arī, no otras puses, pasludināt liberālās institūcijas par elites varu, kas demokrātijai tikai traucē, un, cik iespējams, tiekties uz tiešo demokrātiju. Mufe norāda, ka pēdējā laika dominējošā tendence ir bijusi pilnībā identificēt demokrātiju ar valsts taisnīgumu un cilvēktiesības nodrošinošu funkciju. Tā rezultātā tautas pašnoteikšnanās aspekts atstāts novārtā, jo par svarīgāku uzskatīts likumiski nodrošināt noteiktu taisnīguma izpratni. Šī iemesla dēļ ir radies “demokrātijas deficīts” un pretestība, ar kuru izskaidrojams tas, ko sauc par “labējā populisma vilni” Eiropā un ASV, kas sola atjaunot demokrātiju. Mufe aizstāv liberālās demokrātijas ideju un viņas darbs pamatā ir domāts kā pretošanās līdzeklis labējam populismam, bet viņa arī apzinās, ka tas ir radies no demokrātijas būtības, tās principiālā konflikta ar liberālismu.

Teorijā liberālas demokrātijas problēmu ilustrē racionālā konsensa teorijas, kurām raksturīga demokrātijas reducēšana uz liberālismu. Tās pieņem, ka liberālisma vērtības vienmēr saskanēs ar tautas “racionālo gribu”, tāpēc tautas aktuālās vēlmes pašas par sevi nav pietiekami relevantas. Šī pozīcija savukārt tautā rada pretestību. Te galvenais ir tas, ka, pēc Mufes domām, nekāda tīri racionāla risinājuma politiskiem konfliktiem nav, un problēmas rodas no tā, ka tas parasti netiek atzīts – gan praksē, gan politikas teorijās, kas runā par “racionālu konsensu”. Mufe saka, ka konsensa teoriju trūkums ir tāds, ka tās ignorē “politiskā” specifiku. Tās pieņem, ka ir tauta, kurai ir daudzmaz harmoniski savietojamas vajadzības un intereses, un jautājums ir tikai tāds, kā tās racionāli, t.i., taisnīgi sakārtot. Bet šāds modelis ignorē to, ka politiski konflikti ir kaislību un varas attiecības, kuras nepakļaujas prasībai tikt sakārtotām harmoniskā balansā. Vienīgais veids, kā šo balansu panākt, ir izslēgt destabilizējošus elementus. Lai radītu “tautu” (demos), tā ir jānorobežo no pārējiem, un šī norobežošana notiek, tieši izslēdzot tos elementus, kurus būtu jāņem vērā, virzoties uz konsensu. Un otrādi, virzoties uz cilvēktiesībās un indivīda brīvībā balstītu konsensu, ir jāpārkāpj tās robežas, kuras ir nosacījums, lai būtu tauta, tādējādi tiek zaudēta demokrātijas nodrošinātā leģitimitāte. Tāpēc, pēc viņas domām, ir jāsamierinās, ka politiski konflikti ir varas attiecības, un labākais, uz ko var cerēt, ir vienmēr nestabils balanss, ko var panāk tikai ar pragmatiskām pārrunām, praksēm vai valodspēlēm, ar kurām nevar nonākt pie nevainojami taisnīga (= racionāla) risinājuma. Viena puse vienmēr kaut kādā mērā ņems virsroku ar spēku. Šis skatījums ir intuitīvi trāpīgs, tomēr frustrējošs tāpēc, ka vienlaikus var saprast konsensa teoriju radīto cerību, ka agrāk vai vēlāk tām izdosies atrisināt konfliktus, un arī to, ka šīs teorijas tomēr nedarbojas. Politiskos konfliktos nemitīgi notiek apelēšana pie racionalitātes un droši vien vismaz kādreiz arī patiesa vēlme nonākt pie visracionālākā risinājuma, bet nevar nepamanīt, ka šo procesu vienlaikus un pat precīzāk varētu aprakstīt kā mēģinājumu “izslēgt pretinieku, pašam paliekot neitrālam”. Mufe uzskata, ka, pat tad, ja teorijā izdotos neracionālo elementu izslēgt, dzīvē tas atgrieztos ar uzviju; viņas pozīcija gan kopumā ir tāda, ka racionāls konsenss ir konceptuāla neiespējamība, nevis principā laba ideja ar problemātiskām pielietojuma iespējām.

Ja izejam no pieņēmuma, ka galvenais ir demokrātija, tad varētu jau teikt, ka liberālismu var atmest, un Mufe arī norāda, ka ir teorijas, kas politiskus konfliktus skata kā pilnīgi utilitāras “mēs” pret “viņiem” cīņas. Bet viņai tas nav pieņemami, jo ir pietiekami skaidrs, ka neierobežota demokrātija rada ētisku problēmu. Turklāt rodas iespaids, ka viņas skatījumā demokrātijai liberālisms tomēr ir vajadzīgs, tomēr atšķirīgā veidā no tā, ko piedāvā konsensa teorijas. Risinājums te būtu turēt demokrātijas un liberālisma konfliktu balansā; tas, no kā modernajai demokrātijai būtu jāuzmanās, ir pabeigtība, “slēgums”, no kura draudiem nevar izvairīties neviena veida demokrātija. Mufe acīmredzot dislabansu šobrīd redz labējo partiju populismā, kas mēģina izslēgt liberālo elementu. Neskatoties uz kritiku, viņa tieši aizstāv liberālās demokrātijas ideju un mēģina atrast iespēju to nostiprināt, vienīgi bez maldīgā pieņēmuma, ka to iespējams paveikt racionāli un bez mazākās piespiedu varas palīdzības. Viņas risinājums ir tāds, ka kreisajām partijām vajag piesavināties līdzekli, kuru šobrīd saista ar labēju (šajā kontekstā pamatā neliberālu) pozīciju – populismu.
Mufe neuzskata, ka populisms viennozīmīgi būtu kaut kas nevēlams, t.i., demagoģija. Viņa, sekojot Laklau, to uzskata par neatņemamu politiskā elementu un apzīmē to kā “politiskā konstruēšanu”. Izmantot populismu šajā gadījumā nozīmē mēģināt panākt, lai tauta izdara liberālas izvēles, bet ne ar moralizēšanu, formāliem ierobežojumiem vai sarežģītu argumentu palīdzību, bet pareizi šo tautu “konstruējot”. Citiem vārdiem sakot, nevajag mēģināt ierobežot tautas varu lemt, vajag šo tautu radīt tādā veidā, lai tās izvēles būtu liberālas. Pirmā reakcija uz šo piedāvājumu varētu būt morāls pārmetums, ka Mufe atbalsta manipulēšanu ar masām (starp citu, viņa ar savām idejām arī aktīvi mēģina ietekmēt politiskos procesus, Francijas vēlēšanās viņa iesaistījās Melanšona kampaņā, Spānijā atbalstīja Podemos, Grieķijā – Syriza, Lielbritānijā - Korbinu), bet viņas skatījumā tauta un tās intereses nevienā gadījumā nav kaut kas dabisks, un tautas “konstruēšana” notiek vienmēr. Šajā risinājumā ir sava apķērība – viņa atzīst tautas pretenzijas uz varu un vienlaikus izņem no rokām neliberālajiem demokrātiem argumentu par no tautas atrautajām elitēm un moralizēšanu.

Tāpēc Mufi droši vien var pieskaitīt tiem, kuri par viņai nepieņemamā labējā populisma panākumiem daļēji atbildīgas uzskata kreiso kļūdas, kuras radījušas “demokrātijas deficītu”, un viņas mērķis ir pārformulēt kreiso ideoloģiju, lai tā būtu savienojama ar demokrātiju. Kreisa politika tiek pārformulēta tā, lai tā nevis ierobežotu demokrātiju ar moralizēšanu un iespējamām represijām, bet lai tā tieši apliecinātu demokrātiju pretstatā labējai politikai. Pēc Mufes domām, kreisa politika apliecina demokrātiju labāk tāpēc, ka veidā, kādā tā konstruē tautu, tā demokrātiju radikalizē (t.i, padziļina), savukārt labējā politika – ierobežo.

Man šķiet būtiski, ka Mufe identificē nepārdomātu pieņēmumu par liberālisma un demokrātijas attiecībām un analizē iespējamu konfliktu starp tiem, jo gandrīz nemitīgi manu, ka diskusijās par politiku kā pamatpremisa figurē kāds implicīts pieņēmums par šīm attiecībām. Tomēr, lai gan saprotu iemeslus, kāpēc racionālā konsensa teorijas izraisa iebildumus, man ir grūti pieņemt, ka politiski konflikti būtu reducējami uz varas attiecībām tādā mērā, kā tas parādās no Mufes skatpunkta. Man rodas aizdomas, ka, pieņemot šo pozīciju, tiek pārāk diskreditēta jebkāda normativitāte. Bez adekvāta ētiskā balsta arguments par labu kreisajam populismam labējā populisma vietā (jo tas ir “populisms, kas paplašina demokrātiju”) nepārliecina. Kā politisks manevrs viņas risinājums varbūt arī ir apķērīgs, bet “tautas konstruēšana” man izskatās pēc pasākuma, kuram pašam būtu nepieciešams ētisks izvērtējums. Tomēr arī te vērtīgais aspekts ir tāds, ka viņas teiktais vedina domāt par to, kā saprast un vērtēt populismu vispār, nevis tikai specifiski labējo vai kreiso populismu. Mufe gan neignorē ētikas jautājumu, bet izskatās, ka viņa ētikai galvenokārt pievēršas tādā ziņā, ka norāda uz pastāvošo ētikas teoriju neadekvātumu politisku jautājumu risinājumā, jo tās ignorē varmācības neizskaužamību. Ir skaidrs, ka viņa kreisu politiku uzskata par ētiskāku nekā labēju, tomēr, kādā ētikas teorijā šis vērtējums balstās, paliek neskaidrs. Man, jāatzīst, nav līdz galam saprotams, kā tieši viņa izprot liberālisma/demokrātijas jēdzienu pāra attiecības ar labēju/kreisu politiku. Raksturojot demokrātijas un liberālisma konfliktu, Mufe īpaši pievēršas ekonomikas tēmām, un, kritizējot liberālismu kā demokrātijas draudu, konkrēti kritizē galvenokārt neoliberālisma ekonomiku. Šķiet, ka ar kreisu politiku, kas, pēc viņas domām, arī ir saskanīga ar vēlamo demokrātijas formu, tiek izprasts tieši liberālisms bez neoliberālisma ekonomikas. Tomēr šķiet, ka pieteiktais demokrātijas un liberālisma konflikts ir ievērojami plašāks par ekonomisku konfliktu. Lai gan Mufes variants manī rada pretestību, tomēr šķiet, ka šā brīža politisko konfliktu kontekstā viņas idejas ir vērā ņemamas un būtu diskutējamas.