Mufe jau tieši atzīst to, ka labējais populisms ir leģitīma demokrātijas izpausme un ka kreisās kustības ir pārāk mēģinājušas ierobežot demokrātiju. Runājot par tautas konstruēšanu, viņa balstās Šmita idejā, ka, lai būtu tauta, ir nepieciešams izdarīt nošķīrumu starp "mums" un "viņiem". Konstruēšana te nozīmē to, ka šī robeža nav nekas iepriekšdots, un ka to var novilkt dažādos veidos. Pārsteidzošā kārtā, ja tic Mufei, pat Šmits, par kuru daudz labējāks nevar kļūt, pieļāva, ka šīs robežas var novilkt dažādos veidos, galvenais, lai rezultātā būtu homogēna grupa.
Bet Šmita teorija izslēdz jebkādu tautas neviendabību, un te parādās ētiska problēma (iespējams, ka Mufe arī domā, ka demokrātijai kaut kādā ziņā zūd jēga, ja tā ir iespējama, vienīgi izslēdzot pilnīgi jebkādu konfliktu iespējas). Tāpēc Mufe mēģina atrast veidu, kā saglabāt demokrātijas saistību ar liberālismu, kurš tieši pieļauj dažādību, bet tādā veidā, lai liberālisms nekļūtu pārāk represīvs. Ar radikālu demokrātiju viņa domā tādu demokrātiju, kurā tautai nav jābūt pilnīgi viendabīgai, tāpēc tā būtu plašāka. Var saprast domu, kāpēc viņa uzskata, ka šāda demokrātija būtu kaut kādā ziņā pilnīgāka - šajā gadījumā būtu neviendabīga tauta, kas tomēr spēj funkcionēt demokrātiski ar visām grupu atšķirībām, nevis vienkārši izslēdzot jebkuru, kas neiederas. Un tādu demokrātiju var radīt, vienīgi pieņemot, ka konflikti vienmēr būs, un tiem nav nekāda nevainojami taisnīga, racionāla risinājuma.