Sveiks, mīļais kaucamžurnāl!
Gribas pakaukt mazliet.

Jūtu ka manī mirst, mirst Mīlestība...
Katram ievainojumam uzaudzēju virsū bruņas, kuram tikt cauri ir grūti gan tev gan man.

Pamazām zūd krāsas un sajūtas. Negribas tā, bet notiek.

Mainos es pamazam un tas ir nepieciešams.

Gribas pārcirst to ķēdi, kas turpinās no paaudzes paaudzē.
Nevelos nodot senču glabato negatīvo mantojumu.
Neviens nav ne pie kā vainīgs, bet tas jāaptur.
Vēlos lai meita uzaug laimīga, bez tās bagāžas kas man.

Pat ja tas nozīmē aiziešanu no tagadējas dzīves.

Darbs ar sevi.
Vēlāk jau redzēs, kā būs