| Sveiks, mīļais kaucamžurnāl! |
[02 Feb 2006|02:45pm] |
Gribas pakaukt mazliet.
Jūtu ka manī mirst, mirst Mīlestība...
Katram ievainojumam uzaudzēju virsū bruņas, kuram tikt cauri ir grūti gan tev gan man.
Pamazām zūd krāsas un sajūtas. Negribas tā, bet notiek.
Mainos es pamazam un tas ir nepieciešams.
Gribas pārcirst to ķēdi, kas turpinās no paaudzes paaudzē.
Nevelos nodot senču glabato negatīvo mantojumu.
Neviens nav ne pie kā vainīgs, bet tas jāaptur.
Vēlos lai meita uzaug laimīga, bez tās bagāžas kas man.
Pat ja tas nozīmē aiziešanu no tagadējas dzīves.
Darbs ar sevi.
Vēlāk jau redzēs, kā būs
|
|
| Veestule Tev uz nekurieni |
[14 May 2005|08:40pm] |
Vaardi vaardi no tavas puses. Zinu ka tie ir patiesi, zinu, ka tie naak no sirds
Bet tie darbi, tie ir gluzhi preteeji tam ko saki...
Saap, saapes aug ar katru briidi.
Eenu domas pamaazaam visu paarnjem, nogalina gaisho.
Peleekaa kljusst ar vien vairaak,
taas kraajas uzslaanjojas un celj sienu
Sienu starp mums.
Miilestiiba ar vien mazaak speej to visu dzeest.
Paaraak labi zinu ar ko tas vis beidzas. Briizhiem pat gribas to visu pasteidzinaat lai mazaak saap veelaaak.
Vaardi, ko nespeeju izstaastiit, vaardi kas mani dedzina un nogalina.
Paaraak saapiigs tas viss, nezinu kaa lai to izlaizhu no sevis.
Tu esi ar mani ar vien mazaak un mazaak un saak likties, ka ar vien mazaak veelies buut man liidzas.
Es atstaaju aiz sevis visu savu ieprieksheejo dziivi un devos pie tevis
Bija saapiigi visas saites saraut un atteikties no visa taa kas bija tuvs
Te reizeem ir tik vientulji, nav neviena...
Bet tava dziive shkjiet nav izmainiijusies un taapeec man tajaa paliek maz vietas.
Tas saap.
Reizeem shkjiet, ka es esmu tikai pliisha laaciitis kuram aizmigt blakus un nekas vairaak.
Man tevis tik ljoti pietruukst...
Miilu tevi...
|
|
|
[08 Jan 2005|03:41pm] |
Vētra.
Atkal manī plosās emocijas un sāp , tik ļoti.
Man bail, ka nodaru pāri sev tuvam cilvēkam, kas tik ļoti vēlas palīdzēt...
Atkal gribas visu pasauli pasūtīt dažas mājas tālāk un es ieraujos sevī uz āru atstājot tikai adatas, lai neviens neuzdrošinātos man tuvoties.
Pārāk labi pazīstu šīs izjūtas un to sekas - patiešām palikšu viena un pasaule atkal būs sabrukusi.
Negribot, es ārdu un postu skaisto un nezinu izeju no šī stāvokļa....
Lai gan ceļš ir, tikais es vēljoprojām esmu par vāju tam.
|
|
| Saapes |
[13 Nov 2004|10:47am] |
Shoreiz ne manas.
Manii atbalsojas citu saapes, cilveeku man liidzaas.
Saap
Veelme paliidzeet, bet vai maz tas ir iespeejams?
|
|
|
[03 Nov 2004|07:21pm] |
Gribas visai pasaulei izstāstīt par to cik jūtos laimīga, ka man blakus ir cilvēks, pēc kura esmu ilgojusies visu mūžu.
Ka manī briest un aug jauna dzīvībiņa
Jūtos tik laimīga, bet tomēr kaut kur aiz stūra čukst kaut kas, ka tas viss vienā dienā var izbeigties.
Kā lai padzen šīs nejaukās domas??
|
|
| Bail |
[14 Oct 2004|05:13pm] |
Bailes atkal jau jaunas
Bail tāpēc, ka viņam ir bail.
Es arī sajutos nedroši.
Nākotne tik tumsā tīta.
Tik ļoti gribas ieritināties klēpī, lai mani samīļo un pasargā no visa, bet pagaidām viena ar visām savām domām.
Nezinu, kur gan īsti ir problēmas saknes - kas neļauj no baiļu alas izkāpt uz drošas takas.
Kas tieši mani biedē?
Ka varētu viss saiet grīstē, ka viss jaukais pēkšņi izbeigsies??
Bet mēs taču esam tik laimīgi
Kas gan slikts var notikt?
Kāpēc dzīvi neuztveru daudz dabiskāk?
Viss notiek tā kā tam vajadzētu notikt.
Bet šķiet, ka viss bija par strauju, ka vēl nebija laiks tam kas ir noticis.
Tam vajadzēja nākt drusku vēlāk.
Bet ej nu sazini likteņa spēles.
Kamēr redzi tikai soli uz priekšu nezini, kāda nozīme visam būs vēlāk.
Varbūt vēl izrādīsies, ka šis ir īstais laiks.
Ak, spēks tik galā ar visu - kur gan esi palicis??
|
|
|
[30 Sep 2004|07:16pm] |
Ievēroju tradīcijas un rezi mēnesī, tā beigās es iepostēju šeit.
Kaut kā tā sanāk...
Šodien man uzbruka - pavisam greizas, tumšas domas, aizdomas, nepamatota greizsirdība.
Zinu ka viņām nepavisam nav taisnība, bet tās spēj graut un dara to tik perfekti - saposta visu labo...
Ek, reiz jau viņām nepievērsu uzmanību un tad sabruka mana pasaule.
Un man tik ļoti gribējās nebūt...
Sasodīts kā lai tieku no tām vaļā. Zinu, ka viņas atkal un atkal man pielavīsies no mugurpuses un kā ar nazi sirdī iekšā.
Saindēs maz pamazām, drupinās mani līdz viss tiks atkal sagruts, ja es to pieļaušu
Kā lai tās apstādina?
|
|
| Tev N. |
[09 Sep 2004|07:49pm] |
Ja reiz esi mani šeit atradis - nelasi lūdzu
Ļauj man paslēpties.
Ļauj man izkliegt savas sāpes, man reizēm tas ir vajadzīgs.
Tāpēc jau ir šis žurnāls, tas nav domāts paziņām, draugiem, bet man.
Tāpēc es rakstu zem private, lai gan reizēm atstāju postus nepaslēptus...
|
|
|
[29 Aug 2004|11:28pm] |
Izstīdzējis asns bez gaismas.
Kur ir mana saule?
Pati tai stāvu priekšā... diemžēl :(
Pirms kāda laika es tā rakstīju
Un šovakar ir skumji.
Ek, sāpes , sāpes, atkāpieties taču reiz.
Jūs deldējat to gaišumu kas ir, jūs izdzēšat sauli
Bet esat manas māsas, pati vien esmu jūs ieslodzījusi, pati vien akmeni pēc akmeņa esmu salikusi šai mūrī...
Tā vien gribas aizmigt un nepamosties
Rītdiena mani apēdīs...
Pati radīju savus briesmoņus.
|
|
|
[30 Apr 2004|05:27pm] |
| [ |
music |
| |
Jorskaelv Klokken e tolv |
] |
Gribas izkliegt visas sāpes ārā no sevis...
Diena no dienas tādas pašas griežas viena pēc otras.
Zinu ka man pašai ir jāmainās un tikai es varu kaut ko mainīt savā dzīvē, bet šķiet esmu kā suns kas ķer savu asti vēl un vēl, bez mitas un apstājas...
|
|
|
[30 Apr 2004|04:27pm] |
Ehh, gribas šodien aiziet kaut kur paārdīties, izlādēties, aizmirsties pavisam.
Pagājušās brīvdienas bija vienkārši nepārspējami lieliskas...
Kad atkal būšu tik laimīga???
....
Pietrūkst mīlestības
|
|
|
[29 Mar 2004|02:40pm] |
Dvēsele kliedz.
Vesela armija domu, nē emociju kā vesela orda tumšu ļautiņu dzīvo manī.
Iesprostoti un nelaimīgi.
Es ar nelaimīga, jo negribu tos turēt gūstā
Bet nemāku palaist vaļā. Nezinu kā iemācīties.
Haoss manā sirdī un prātā nenozūd.
Pasaule kļūst tik maza, jo dienas jo mazāka, kā cilpa sažņaudzas man ap kaklu.
|
|
|
[27 Feb 2004|06:41pm] |
Šķiet neesmu piemērota mīlestībai, nemāku veidot attiecības.
Tās izjūk un man sāp ļoti...
Nav vairs spēka. Mīlestība spēj nest un pacelt un tas ir tik skaisti.
Bet man vairs negribas lai viss vienā dienā sabrūk.
Neļaut vair nevienam tuvoties manai sirdij, nelaist tur nevienu iekšā??
Jūtu, ka tā nebūtu pareizi, bet pagaidām manī ir tādas domas...
|
|
|
[26 Feb 2004|01:39pm] |
Katra diena savādāka - vienu deinu deguns pa zemi velkas, citu dienu debesīs vien līūkojas un atkal ierauga, ka saulīte spoži spīd :)
Bardaks manā dzīvē ir pamatīgs, lielāku nemaz laikam nevar vēlēties, bet varbūt tas man palīdzēs kaut kā rāpties uz augšu - atpakaļ jau vairs nav kur...
|
|
|
[05 Jan 2004|08:46pm] |
Patiesībā es vēlos lai šis žurnāls tik tiešām ir man dienasgramata.
Un tas nozīmē ka lielākā daļa postu aizies zem Privite.
Vienkārši gribas kaut kur savas personīgās domas izlikt.
Ērtāk jau ir klabināt datora taustiņus.
Lai gan man kādreiz bija arī tā īstā dienasgrāmata uz papīra, bet es pārāk neregulāri to rakstīju.
Lai gan tagad laiku palaikam man sanāk šo to uzskribilēt uz papīra - izmest savas emocijas.
Šis kā terapija man pašai.
|
|
|
[05 Jan 2004|04:52pm] |
Pārveidoju žurnāla izskatu, meklēju bildes.
Grūti izvēlēties no visām tikai 6...
|
|
| Sveiki Jaunajā gadā!! |
[05 Jan 2004|03:37pm] |
Nu tā tik tālu jau esmu nonākusi - līdz personības dubultošanās.
Bet parasti jau neviens tajā neatzīstas un tas ir pat kaitīgi :))
Tā nu es te klusītiņām taisos eksistēt savā nodabā.
Kapēc - tā pat vien, sagribējās savādāk, sagribējās sākt jaunu dzīvi.
|
|