Vētra.
Atkal manī plosās emocijas un sāp , tik ļoti.

Man bail, ka nodaru pāri sev tuvam cilvēkam, kas tik ļoti vēlas palīdzēt...
Atkal gribas visu pasauli pasūtīt dažas mājas tālāk un es ieraujos sevī uz āru atstājot tikai adatas, lai neviens neuzdrošinātos man tuvoties.

Pārāk labi pazīstu šīs izjūtas un to sekas - patiešām palikšu viena un pasaule atkal būs sabrukusi.

Negribot, es ārdu un postu skaisto un nezinu izeju no šī stāvokļa....

Lai gan ceļš ir, tikais es vēljoprojām esmu par vāju tam.