tuvums nepāriet
Un tad ir tā, kad staipa košļeni, rozā vai dzeltenu, sen jau bez garšas, stiepj un stiepj garumā. Visi vārdi, kurus gribēts pateikt, jau sen kā izbiruši ikdienas darbos un saspringtajos grafikos. Tagad, kad līdzās ir īstais, dzīvais un siltais cilvēks, ne vairs noskaņojuma, ne stāstāmā, bet iekšējais prieks pamazām izaug liels un ir patīkami arī tāpat vien iet līdzās, skatoties, kā cilvēki rosās savos pagalmos, pazib garām savos vakara skrējienos, resnīši ar apņēmību notievēt, slaikie un stiegrainie, kuri aizmirsuši, kā tas ir - nepakļaut savu ķermeni disciplīnai, mazi suņuki un grūtnieces, kas lēni un cienīgi pastaigājas, savus punčus glaudīdamas, izlaisti bērni ar cukurvatēm pilniem vaigiem, pāri visam svaigais meža gaiss, tik tīkams un atvēsinošs. Un tad ir tā, ka reizē gribas izstāstīt visu, visu, bet vienlaikus klusēšana šķiet vienīgā pareizā izvēle, pat ne klusēšana, bet klausīšanās un visi pārpratumi, dusmas, kategoriskie lēmumi šķiet tik muļķīgi, tik lieki, kārtējo reizi apstiprinot, ka visvairāk sāpināt sanāk tos, kuri svarīgi, jo tīkamais vienmēr ir svarīgs un nesāpināms, tam traucē pareizās lietas nepareizā laikā. Vien iekšā sāk gruzdēt vainas sajūta, par nebūšanu līdzās brīžos, kad radās tas tik tikko manāmais sirmums matos, vēlme samīļot un pat neko neteikt, ne aiz žēluma, vienkārši samīļot un viss, pat par spīti tam, ka es varētu būt vienīgais cilvēks, kam tas vajadzīgs. Un tad ir tā, ka atvadās tiek iekļauts viss nepateiktais, sajustais, nodomātais, viss, kas liek aizrauties elpai, jo kļūst skaidrs, ka šī spēle, pat ja apturēta un nekad netiks turpināta, nekad tā arī nav beigusies. Tādas lietas nepāriet.