cтатистика — это наука, она не терпит приблизительности...
Man ir neizsakāmi žēl, ka savā piselīgajā dzīves posmā neesmu veikusi pierakstus. Tādus, kādi bērnībā dabaszinību stundu vajadzībām tika veikti rūtiņu kladēs par laikapstākļiem. 14. marts, saulains, neliels vējš. Dienas otrajā pusē kļuva mazliet vēsāks, kokiem pumpuri vēl nav redzami, gājputni 0. Kaut kā tā. Es taču būtu varējusi pierakstīt glītā kladē, ne obligāti rūtiņu, katru vīrieti un sievieti, ar kuriem iepazinu to, par ko mums pamatskolā stāstīja bioloģijas skolotāja un skolas medmāsiņa, veicot paraugdemonstrējumus uz banāna. Aprakstīt banānu (metafora, ja) garumu, fetišus, smieklīgās epizodes, pārdomas. Varbūt pat taisīt selfijus ar visiem banāniem un pēc tam mani publicētu delfi.lv izklaide, jo tur taču ir īstā vieta visādām dīvainām un trash tipa ziņām. Latviete visā pasaulē gūst atpazīstamību ar neparastu selfiju sēriju, gara acīm jau skatu ziņu virsrakstus un skaitu retvītu tūkstošus. Bet nekā, vilciens aizgājis, divreiz vienā upē neiekāpsi un šajā upē es nemaz negribētu otrreiz iekāpt, pat ja piedāvātu. Lai gan mākslas vārdā... Un vispār, ja es savai ikdienai pieietu ar daudz lielāku rūpību, uzskaitot visu, kas noticis, skaitot maltītes, sarunas, filmas, seksu, redzētos cilvēkus ar defektiem, izdzertās kafijas tasītes, dzirdētos svilpienus, oranžus busiņus vai garmatainus vīriešus un īsmatainas sievietes, apēstās sviestmaizes un ko tik vēl nē. Ko vēl?