Nojaušu, kas padara nelaimīgu, bet tur nekas nav maināms. Laikam. Rīgā grūti būt atklātai par sāpēm, jo pat ja vēl kāds nelaimīgs, sargā savu trauslo pozitīvisma un dzīves izdošanās čaulu. Visi bēdīgie, kas iznāk no skumju pilnā skapja, kļūst par sava veida spitālīgajiem, varbūt kļūdos. Iekšējā baterija laikam ir pirmais, ar ko jāsāk, jo pastāv iespēja, ka tas ir pēdējais, kas varētu līdzēt.