vējš pilsētā
Viņam manā sirdī bija rezervēta īpaša vieta, noteikts kvadrātcentimetru daudzums. Neviens cits tos neizņems, neviens to neaizpildīs, kā pierādījums tam lai kalpo fakts, ka es piektdienas vakarā dodos prom no pasākuma, kurā ir rumkolas, lo-fi mūzika, sarunas par dzīvi Parīzē, kur katra nākamā cigarete tiek aizsmēķēta ar iepriekšējo un sarunāties par jebko var ar ikvienu, pat nepazīstamu. Es to visu atstāju, lai izietu ārā, tumsā, savilktu ciešāk šalli un cauri smalkam lietum dotos mājup, kur mani neviens negaida. Es soļoju mērķtiecīgi, kabatā žvadz atslēgas un zinu, ka tikko kā aizslēgšu aiz sevis dzīvokļa durvis, asaras sāks mazgāt nost visu skaisto, visu to, kas izraisa komplimentus. Es izģērbjos kaila, atstādama apģērbu pa ceļam uz istabu un iekrītu guļvietā, kurā mani neapskauj, kurā nepiespiežas tikpat silts un kails ķermenis. Tam bija jānotiek un šādi ir pareizi, vienīgais nepareizais šajā visā ir tas, ka man joprojām sāp, par spīti visiem racionālajiem apsvērumiem un faktam, ka viņš bija pirmais, kura pašapziņas dēļ es reiz notēloju orgasmu. Es sasniegšu daudz vairāk bez viņa, nekā esot kopā, bet vienalga, šobrīd tā pietrūkst tās smaržas un balss. Viss vienmēr ir tieši tik vienkārši un neizsakāmi sarežģīti vienlaikus, kaut es nespētu aizdomāties tik tālu, kaut vienīgais, kas mani interesē, būtu nagu laka un vīns.