Zanzibāras galvaspilsētā uz ielām mētājas tukši izsmēķi, tie ir manu mirušo radinieku pelni. Arī es
no tiem neko neieguvu, itkā zemē izmests laiks, zemē izmesta nauda. Viņi mīlēja tikai sevi un savu
paaudzi, par bērnu bērniem un to draugiem ne vārda. Tā jau nevar turpināties, cik ilgi tas var
vilkties, kaut kāds stulbums, tev ir jāpaņem sevi aiz rociņas un jāatved paskatīties uz nākamajām
paaudzēm, tik kailām un maziņām, tie ir tavu bērnu labākie draugi. Vai tu domā, ka tava dzimta
izmirs? Ak tu stulbenis, tu nekad nebeigsies, tāpēc sniedz tiem roku pāri laikam, muļķis. Vai tu zini
kaut ko par saviem mirušajiem radiniekiem? Vai tie kādreiz, kaut vai vienreiz ir interesējušies par
tevi? Muļķi kvadrātā, par to ir jādomā visu laiku, nākotne kas pienāks pēc maza brītiņa, tev tie ir
kvēli jāmīl vismuļķīgākajā veidā, lai kādi tie būtu, bez nopelniem, vienkārši kā savs turpinājums, bet
senčus tu vari nemīlēt, jo viņi jau nepadomāja par tevi. Kāds uzcēla māju, kāds pili, kāds namu, kāds
iekārtoja dārzu, kas aizauga kā labākie aizaugušo dārzu paraugu Anglijas laukos. Skaisti. Un nenozīmīgi.
Ko tu vēlējies atstāt? Vai vēlējies? Un kāpēc? Vai sevis pēc? Vai to nākamo pēc. Lai viņiem būtu
biezāka sega ar visām mazajām pasaules gudrībiņām un laimītēm, ar varavīksnēm, kas tikai atkārtojas,
bet nekad tā nejūtas, ar saullēktiem ļoti gaišiem un spožiem, siseņu pilniem, kā dienvidiem, Cik
reizes tu nopriecājies par savu atspulgu peļķē un cik reizes tu to saglabāji nākotnes atmiņā. Vai mēs
esam tikuši tālāk vai vienkārši izlaiduši svarīgu savas attīstības posmu, un kā mēs to atgūsim....
Hmm.. Cauri pilsētai izauļo vilki, atstājot netveramu gaisa pūsmu, pelēka līnija vienā no lokiem.
Vilku barvedis nes zobos ziediņu, Viņam tas jānogādā pirms rītdienas divpadsmitiem, Tas ir kāds
iekšējs noteikums[nolikums], bet precīzs, nevis kā varētu dažam labam likties. Tu sēdi krustojumā uz soliņa, atbalstījis savus elkoņus pret soliņa atzveltni un redzi to visu kā līniju, tikai astes nozib
kā izplūdusi raksta mala. izsmērēts zīmējums. Vilks nes ziediņu, Solīti aiz viņa skrien viņa labākais draugs, viņu purniņi ir solīti viens aiz otra. Tā viņi ir blakus. Kā vilks kopj savu spalvu, nu, protams, tas to ieziež ar
smaržīgu vilku krēmu, tas smaržo pēc ievalkātiem mīļākajiem ādas apaviem un barokāla pūdera.