viss ko es kādu pēdējo laiciņu daru ir rūpīgi slēpts traģisms.pavasara depresija štoļi?un viss - kur es paskatos šķiet ka tas kas tam visam ir apakšā ir kaut kas traģisks.labi es varu ieraudzīt to skaisto un mīļo un citu bet šķiet ka apakša ir piezemēta ar vienu lipīgu rūgtu zapti.tā it kā labais un sliktais kaut kādā ziņā būtu vienāda skaita bet sliktais pēc savas būtības daudz smagāks.lai arī pēc skaita tie vienādā attiecībā bet svarā negātīvais kā mašīnas riepa ap kaklu.nē tiešām - tā man liekas ka jaukais ir viegls,"nesvarīgs".kas ir?es sevi tādu nevaru izturēt,tādu smagu.