(rakstīts 17/11/03)
Es redzu vīzijas. Nu jau pēdējo mēnesi katru brīdi, kad aizveru acis, es redzu vīzijas. Krāsainas, melnbaltas, jautras un traģiskas. Dažādas, taču vienmēr bezformīgas. Tādas kā primitīvas, ar bērna roku zīmētas multfilmiņas. It kā jaukas, taču visas par vienu un to pašu tēmu - manu nāvi. Pēc tam iestājas tumsa - necaurredzama, bieza, taču tai pat laikā milzīga miera caurstsrāvota. Un visā šai tumsā un mierā - Tavi soļi aiz muguras. Nesaredzami, nesaklausāmi, taču vienmēr sajūtami. Vienmēr līdzās, vienmēr aiz muguras. Nomierinoši, pārliecību un uzticēšanos iedvesoši. Rīt būs 18tais. Man vārdadiena, valtij dzimšanas diena. Šajā dienā es miršu. Atkal jau kāda multfilmā. Un varbūt ne tikai.

P.S. Gribētos visas tās filmiņas uzfilmēt, apvienot vienā lielā pilnmetrāžas filmā un pašam noskatīties visu kopā. Parādīt vēl pāris cilvēkiem. Un tad nokļūt tajā mierpilnajā tumsā, kur Tavi soļi aiz muguras skan...