gribu orģiju
Jau sen gribu. Un tie, kas šobrīd teiks, ka es esmu slims, es atvainojos, bet - paši ir slimi. Vārds "orģija" praktiski vienmēr asociējas tikai un vienīgi ar perversu pasākumu, kur visi drāž visus un līst alkohola upes. Manā uztverē orģija ir pavisam kas cits. Tas ir nepiespiestu cilvēku kopums, kurus savās važās nesaista sabiedrības dogmas, tabu vai jebkādi citi noteikumi/etiķete/whatever un kas, izejot no šī pieņēmuma, attiecīgi arī uzvedas. Daudzi teiks - tas pats jau vien sanāk, ko es pirms brīža teicu, taču, atvaino - ja tu domā, ka nepiespiestība un iespēja darīt jebko, kas ienāk prātā, nozīmē drāzt visu kas kustās un aizdzerties kā lopam - well, man nav komentāru.
Es gribu pasākumu, kurā cilvēks ir brīvs. Kurā cilvēks var ne tikai domāt, ko vēlas, bet to arī skaļi paust. Teikt, ko vēlas, neuztraucoties, kā tas izklausīsies, vai tam vispār būs kāda jēga un vai kāds to sapratīs. Stāvēt uz galvas ar kaķi zobos kaut vai, ja vēlas. Smieties bez apstājas, ja vēlas. Raudāt, ja vēlas. Tāda ir mana orģija un tādu es šobrīd vēlos.
Un es labi apzinos, ka tas ir iespējams tikai ļoti ierobežota cilvēku skaita starpā, jo - cilvēks nemāk atbrīvot savu apziņu no dogmām un pieņēmumiem, kas neizbēgami novestu pie neizpratnes par to, kādēļ konkrēts indivīds rīkojas tieši tā un ne savādāk vai ir pateicis tieši to un tieši tā un ne savādāk. Un ja ir neizpratne, ir arī aizspriedumi un nopēlumi. Un, ja ir negācijas, nav vēlēšanās darīt ko tādu, kas šīs negācijas varētu radīt.
Rezultāts - mission impossible.