nezinu, neredzu tur neko sliktu. diez vai klasiķi tik rūpīgi pulēja katru teikumu, lai tagad tos domātu kā neaizskaramus. filozofijā bez http://www.earlymoderntexts.com/ būtu ļoti bēdīgi

Jā, biju ieskatījos uzlabotajos filz. tekstos. ir ok. Taču ir jāņem vērā, ka filz. tekstu specifika ir nedaudz cita nekā literatūrai. (Lai arī attiecībā uz filz. txt var diskutēt, cik lielā mērā vienkāršošanu neietekmē mūsu pašu intereses, nezaudējam kontekstu, nianses utt.)
Manuprāt, labs publicistisks teksts contra ātr/vieglasīšanu literatūrā: http://www.guardian.co.uk/books/booksblog/2009/dec/14/you-can-t-speed-read-literature

nezinu, tas Dikensa vieglais variants izskatās pēc straw man, vismaz es nevarēju atrast no kurienes tas nāk. jebkurā gadījumā, šis apgalvojums dara mani uzmanīgu:
"Did the world's great novelists really spend years agonising over the pitch and rhythm of their sentences so some time-efficient post-modern reader could skim over the text like a political spin doctor searching for soundbites in the transcript of a ministerial speech? I don't think so."
Vai patiešām pasaules labākie tā piestrādājuši pie _katra_ teikuma, rakstot meistarvārdu pēc meistarvārda, lai nu viņu darbi būtu jāsargā no rediģēšanas? Domājot par cilvēka darbību citās jomās, grūti pieņemt, ka uz novelistiem neattiecas visur citur ierastā nošaušana greizi. Pārāk idealizēts/glorificēts skats uz autoru, man šķiet.. Izskatās pēc gaušanās no kāda, kas tikko pēc Prusta pieveikšanas uzzinājis par mazliet lasāmākas versijas pieejamību :)

nubet, kas ir "meistarvārds"? mākslas parādības nav gluži argumenti, kur loģika ir izsķiroša vai mērījumi, kur precīzi grami un milimetri ir no svara. tas taču lielā mērā ir koplekss darbs (iztēle kā būtisks komponents), kura vērtība ir tieši tajā unikālajā koherentumā, kāds tam piemīt.
līdzīgi kā ar plastisko ķirurģiju.

nezinu, neesmu pārliecināts, ka mākslas darbiem piemīt unikāls koherentums. un pat ja piemistu, es šaubos, vai to varētu tik viennozīmīgi fiksēt. kura no grāmatām ir unikāli koherentāka: autora manuskripts, pirmizdevums, otrais izdevums ar labojumiem vai mūsdienīgais-pavisam-pārrakstītais?
kas tika domāts ar plastisko ķirurģiju?

nubet tieši tā - ja nevar konstatēt, tad kā var īsināt, apgalvojot, ka īsinājums ir labāks par oriģinālu (tā kā atstājot visādu traucējošu tuftu laukā)

Ko padarīsi, ja tradīcija nekustīga, tad nekas cits neatliek, kā kustināt un modernizēt pašu darbu. Jo nevar noliegt, ka aizvien grūtāk kļūst pieņemt pagājušo laiku valodu/stilu/ritmu/"vērtības" etc.

Lai ari pati totāli neatzīstu šortkatotās literatūras versijas, taču jāatzīmē, ka, piemēram, ja renesanses/baroka glezniecibas vēsturi vajadzētu apgūt no attiecīgā laika stāriem brāļiem Karači u.tml., nevis mums tik ļoti simpātiskā Karavadžo, mākslas vēsture būtu vēl neizturamāka par zobu sāpēm. Un šādu piemēru, kad mākslas vēstures gaitā sava laika varoņi aiziet nebūtībā un nosacīti margināļi kļūst par laikmeta apzīmētājiem, ir nenormāli daudz.