Ko padarīsi, ja tradīcija nekustīga, tad nekas cits neatliek, kā kustināt un modernizēt pašu darbu. Jo nevar noliegt, ka aizvien grūtāk kļūst pieņemt pagājušo laiku valodu/stilu/ritmu/"vērtības" etc.

Lai ari pati totāli neatzīstu šortkatotās literatūras versijas, taču jāatzīmē, ka, piemēram, ja renesanses/baroka glezniecibas vēsturi vajadzētu apgūt no attiecīgā laika stāriem brāļiem Karači u.tml., nevis mums tik ļoti simpātiskā Karavadžo, mākslas vēsture būtu vēl neizturamāka par zobu sāpēm. Un šādu piemēru, kad mākslas vēstures gaitā sava laika varoņi aiziet nebūtībā un nosacīti margināļi kļūst par laikmeta apzīmētājiem, ir nenormāli daudz.